Dizaina ikonas – gaisma | 1. daļa

Gaismas netveramā daba padara to par grūti savaldāmu dizaina elementu, taču prasmīgu dizaineru rokās tā spēj uzlabot mūsu dzīves kvalitāti un sniegt patiesu emocionālu aizkustinājumu. Neapšaubāmi, ka gaismekļu dizaina attīstība gājusi roku rokā arī ar tehnoloģiskajiem sasniegumiem, un varam tikai minēt, kā izskatīsies, piemēram, galda lampa nākotnē. Šoreiz gan atskatīsimies vēsturē, piedāvājot savu 20. un 21. gadsimta gaismas ikonu izlasi.

Funkcijas poētika | Lampe Gras, 1921 | Bernard-Albin Gras (1866–1943)

Runājot par produktu dizainu, nereti aprobežojamies vien ar to estētiku, taču tieši funkcijā balstītā forma 20. gadsimta sākumā nošķīra industriālo dizainu no amatniecības. Dizaina celmlauži nemeklēja spožumu, bet centās uzlabot cilvēku dzīvi, sniedzot tiem racionālas, derīgas un pievilcīgas lietas.

Minimālisma un industriāla stila piekritējs Bernards Albins Grāss uzskatāms par vienu no pirmajiem lampu dizaineriem. Senrafaēlā, Francijā, dzimušā inženiera un izgudrotāja mērķis nebija radīt interjera priekšmetu, bet gan uzlabot darba apstākļus rūpnīcās un darbnīcās strādājošajiem. Savas dzīves laikā viņš izveidojis neskaitāmus patentus, taču neviens no tiem nav tik populārs kā Lampe Gras. Dizainera iecere bija radīt gaismekli, kas viegli pielāgojams lietotāja vajadzībai un mestu gaismu tieši tur, kur nepieciešams.

1921. gadā Grāss patentēja trīs dažādas lampas, kuras to inovatīvā mehānisma dēļ iespējams fiksēt jebkurā pozīcijā, tās nepārskrūvējot. Kopš tā laika Lampe Gras atradušas savu vietu ne vien darbnīcās, bet arī slavenu arhitektu, dizaineru un mākslinieku studijās. Viens no kvēlākajiem šo lampu mīļotājiem bija Lekorbizjē, kurš tās izvēlējās gan savai studijai, gan projektiem. Lampe Gras funkcionālais dizains nevainojami iemiesoja Lekorbizjē mīlestību pret formas funkcionalitāti, un tieši tajā slēpjas šī gaismekļa pārlaicīgais skaistums.

Metāla maigās formas | Serie Noir, 1953–1957 | Serge Mouille (1922–1988)

20. gadsimta 50. gados dizaineri atkāpās no modernistu striktajām līnijām un piedāvāja jaunu formu valodu. Tehnoloģiju attīstība pavēra vēl nebijušas materiālu apstrādes iespējas, kas ļāva iegūt plūstošus, dabas iedvesmotus siluetus. Šajā laikā tapuši gan Īmsu pāra (Charles and Ray Eames) leģendārie izliektie finiera un stikla šķiedras krēsli, gan Arnes Jakobsena (Arne Jacobsen) organiskās mēbeļu formas.

Gaismas pasaulē šīs plūstošās līnijas visspilgtāk atklājas Serža Mulē Serie Noir jeb Melnās sērijas gaismekļos. Mulē, kas uzskatīts par vienu no izcilākajiem gaismas dizaineriem, bija prasmīgs metālmākslinieks, kurš cieto materiālu pārvērta lakoniskos, taču pavedinošos gaismekļos. Serie Noir plafonu jutekliskās formas nevar palikt nepamanītas. To iedvesmas avotu versijas ir dažādas – no cilvēka acīm vai sieviešu krūtīm līdz Saturna gredzeniem vai gliemežvākiem. Asprātīgi veidotais kupols izstaro maigu gaismu, kas apvienojumā ar lampas funkcionalitāti un vizuālo pievilcību padarījis to pārlaicīgu.

Līdz ar pēdējos gados augošu mid-century stila popularitāti Mulē melnie gaismekļi kļuvuši tostarp par šiku mūsdienīgu loftu dizaina neatņemamu sastāvdaļu. Neizbēgami, ka tik izteiksmīgas lampas piemeklēja arī dizaina viltojumu liktenis. Tomēr kopijas nestāv ne tuvu autentiskai Serie Noir lampai, kas pielīdzināma mākslas objektam – katrs gaismekļa izliekums ir rūpīgi izveidots ar profesionālu metālamatnieku rokām un papildināts ar misiņa detaļām, nepieļaujot atkāpes no Mulē sākotnējās vīzijas.

Nepārspēta gaismas kvalitāte | PH5, 1958 | Poul Henningsen (1894–1967)

Heningsena lidojošie šķīvīši ir skandināvu dizaina klasika, kas līdz ar Artichoke lampu iekarojuši popularitāti visā pasaulē. Dizainera radītie gaismekļi izstaro patīkamu, izkliedētu gaismu, kas saudzē acis, un joprojām tiek uzskatīti par nepārspētu gaismas kvalitātes etalonu. Uzaudzis eļļas lampu maigajā gaismā, Heningsens nespēja pierast pie agresīvā elektriskā apgaismojuma, tāpēc jau no 18 gadu vecuma viņš pievērsās gaismas noslēpumu izzināšanai. 1925. gadā pasaules izstādē Parīzē viņš pirmo reizi prezentēja lampu, kuras abažūru veidoja vairāki kupoli. Šāda veida konstrukcija ļāva izvairīties no tiešiem gaismas stariem, kas žilbina acis, un Heningsens šo dizaina principu turpināja izmantot arī saviem turpmākajiem dizainiem.

1958. gadā, radot PH5, Heningsens spēra vēl vienu soli pretim gaismas kvalitātei, uzlabojot lampas mestās gaismas krāsu nianses. Pievienojot abažūram sarkanās un zilās krāsas kupolu, tika mīkstināts izteikti dzeltenais tonis, pret kuru acs ir visjutīgākā.

Togad tapis arī cits ikonisks Heningsena gaismeklis, kurā dizainera spēja strādāt ar kupoliem pacelta līdz augstākajai pilotāžai. Lai gan Artichoke forma varētu šķist tīri dekoratīva, katra no 72 lapiņām patiesībā ir reflektors, kas izkliedē gaismu un paslēpj spuldzi skatienam no jebkura leņķa.

Apburtais loks | Arco, 1962 | Achille Castiglioni (1918–2002), Pier Giacomo Castiglioni (1913–1968)

Brāļi Kastiljoni nebaidījās eksperimentēt un izaicināt pastāvošos uzskatus, tieši tāpēc viņu dizains arī mūsdienās šķiet nemainīgi svaigs. Pat ja neesat dzirdējuši par šo ekspresīvo duetu, noteikti esat redzējuši viņu populārāko darbu – Arco lampu. Tā ir tik atpazīstama, ka, gadiem ejot, kļuvusi par dizaina štampu un vienu no visu laiku visvairāk kopētajiem gaismekļiem. Taču Arco nebūt nav klišeja. Gaismekļa dizainā brāļi Kastiljoni iemiesoja tā laika cilvēku jauno dzīvesveidu un alkas pēc lielākas brīvības gan idejās, gan telpas plānojumā. Leģendārās grīdas lampas forma patiesībā ir elegants dizaina problēmas risinājums. Arco izteiksmīgais loks ļauj izgaismot ēdamgaldu, nepārvelkot elektrības vadus un nebojājot griestus, turklāt zem tā var brīvi pārvietoties. Tas nozīmē, ka telpas izkārtojums vairs nav piesiets centrālajai lustrai un kļuvis daudz elastīgāks.

Kastiljoni dizains apvienoja inovatīvu funkcionalitāti un ekspresīvu formu. Gaisīgais loks, kas tur kupolu, kontrastē ar smago pamatni. Tomēr arī šajā 50 kg smagajā Karāras marmora gabalā brāļi pamanījušies atstāt sev raksturīgu viegla humora nospiedumu – pamatnē izurbtais caurums paredzēts slotas kātam, kuru turot diviem cilvēkiem lampu var pārnest. Lai gan Arco ir nenoliedzami populārs gaismeklis, kas savulaik bijis pat 10 % itāļu mājokļu, Akilles Kastiljoni lielākais ieguldījums gaismas pasaulē atrodams mājās, daudziem par to pat nezinot, jo visvairāk dizainers lepojās ar to, ka izgudroja uz vada stiprināmu gaismas slēdzi.

Nevainojamais līdzsvars | Tizio, 1972 | Richard Sapper (1932–2015)

Radot Tizio, vācu dizainers Ričards Sapers pirmām kārtām vēlējās radīt lampu sev. Nespēdams atrast gaismekli ar mazu galvu un garām rokām, viņš nolēma ķerties pie tā dizaina pats. Pēc ilgstošiem eksperimentiem Sapers nonāca pie pārsteidzoši eleganta mehānisma, kura jutīgā atsvaru sistēma ļauj raidīt gaismas starus tieši tur, kur nepieciešams. Tā kā elektrība no pamatnes uz spuldzi tiek pārvadīta pa lampas konstrukciju, grafiskās formas līdzsvaru neizjauc vads. Tizio ir arī viena no pirmajām lampām, kurā ārpus auto industrijas izmantota halogēna spuldze.

Kad lampa nonāca tirgū, tās pārdošanas rezultāti nebija iepriecinoši, tomēr Tizio turpināja ražot. Ļaudis neizprata šo neparasto gaismekli, bet, iespējams, tieši tajā slēpjas tā pievilcība. “Es domāju, ka labam dizainam piemīt spēja modināt interesi cilvēkā, kas to aplūko vai tur to savās rokās, vai pasmaržo to, vai dara vienalga ko citu ar šo priekšmetu. Šī interese rada attiecības starp priekšmetu un cilvēku,” teicis Sapers.Popularitāti Tizio iemantoja vien astoņdesmitajos gados, kad šī high-tech dizaina ikona kļuva par bagāto un veiksmīgo statusa simbolu. Lampas elegantais, atturīgais dizains lieliski iederējās tā laika glancētajos interjeros, taču minimālisms bija pēdējā lieta, kas bija prātā Saperam. Patiesībā Tiziogarās rokas bija nepieciešamas tāpēc, ka dizainera darba galds vienmēr bijis nokrauts ar dažnedažādām lietām un viņš vēlējās lampu, ko var uzlikt jebkur, kur vien tai būtu brīva vieta. Lai gan Sapers Tizio bija iecerējis kā lampu darbam, tas joprojām ir skulpturāls un mistisks objekts, kas grezno mūsu galdus.