DIZAINA IKONAS – KRĒSLI | 1. DAĻA

Krēslu pasaules celmlauži jeb tas, ko šobrīd varam saukt par ikonām krēslu dizainā, savulaik bija aizsācēji jaunu materiālu un ražošanas tehnoloģiju pielietojumā vai neredzētā tehniku kombinācijā. Varētu šķist – kas gan var būt vienkāršāks par krēslu! Tomēr arhitektūras dižgara Ludviga Mīsa van der Roes (Ludwig Mies van der Rohe, 1886-1969) teiktais ir dziļi patiess. Lai krēsls kļūtu par ikonu, nepietiek ar labu mārketingu vien. Tā tapšanas stāstam jābūt patiesi īpašam un neatkārtojamam. Interior ikoniskāko krēslu izlasē atspoguļojas inovatīvs materiālu pielietojums un ideālās formas nerimtīgi meklējumi, sociālā dizaina paraugstundas un labs humors, bez kura dizaina pasaule būtu daudz pelēkāka.

• 

• 

Dizaina industrializācijas pionieris

Model No.14, Michael Thonet (1796-1871)

Šobrīd mēbeļu masveida ražošanā dominē IKEA, jeb princips “saliec pats!”. Videi draudzīga domāšana pieprasa samazināt preču transportēšanas radīto oglekļa daudzumu, bet ražošanas tehnoloģijas ļauj pat skapi iepakot ar vieglo auto pārvadājamās kastēs. Kurš to visu aizsāka?

Ir 1856. gads – mākslā un dizainā valda ornaments, tiek publicēts apjomīgais arhitekta un dizaina teorētiķa Ovena Džounsa (Owen Jones, 1809-1874) pārskats “Ornamenta gramatika”. Mēbeļu dizainā valda neoklasicisma un dažādu vēsturisko stilu interpretācijas, kas vēlāk atkāpsies jūgendstila priekšā. Mākslas un dizaina pasauli piepilda izsmalcināts roku darbs, kas, protams, atsaucas arī uz mēbeļu pieejamību. Tikmēr Austrijā Mihaela Toneta (Michael Thonet, 1796-1871) un dēlu dibinātā kompānija Gebrüder Thonet saņem patentu savam jaunajam izgudrojumam – koka liekšanas metodei ar tvaiku. Trīs gadus vēlāk, 1859. gadā, tiek radīts pirmais krēsla Nr. 14 modelis (mūsdienās zināms kā Nr. 214) – mēbeļu dizaina vēsturē pirmais krēsls, kas ir industriāli ražots, pielietojot koka liekšanu ar tvaiku.

Šī tehnika pilnībā aizstāja iepriekš pielietoto, laikietilpīgo līmētas koksnes liekšanas procesu. Krēsls Nr. 14 ātri kļuva par Vīnes kafejnīcu kultūras simbolu, tautā iemantojot nosaukumu Vīnes krēsls. Tā veiksmes atslēgai bija trīs šķautnes. Pirmkārt, koka liekšanas jaunatklātā metode ļāva no tā izgatavot liektu formu. Iepriekš to varēja panākt tikai koku grebjot. Daļa no veiksmes bija arī ražošanas procesa pārorientēšana uz konveijera principu, jeb darba dalīšana. Svarīgs jauninājums bija arī krēsla iepakojums – to, izjauktu pa daļām, varēja kompakti iepakot un pārvadāt uz jebkuru vietu pasaulē.

Toneta krēsls ir viens no veiksmīgākajiem produktiem industriālās ražošanas vēsturē un joprojām nav zaudējis popularitāti. Pateicoties savai lakoniskajai formai, tas iederas interjeros arī 160 gadu pēc tapšanas. 

Konsoles krēsls – kurš bija pirmais?

B32, jeb Cesca, Marcel Breuer (1902-1981)

Divdesmitā gadsimta divdesmito gadu vidū arhitekti un mēbeļu dizaineri eksperimentēja ar liektā tērauda konstrukcijām mēbeļu dizainā. Jaunā dizaina estētika iedvesmojās no tobrīd slavas zenītā esošās auto industrijas. Šai laikā tapa mūsdienās populārais konsoles krēsls, kura balstu veido nevis četras kājas, bet gan liektas konstrukcijas rāmis. Mūsdienās tik pierastais krēsls tolaik izraisīja vētru dizaineru aprindās, un tā patiesie tapšanas apstākļi joprojām ir neskaidri. 

Autortiesību virpulī tika ierauti arhitekti un dizaineri Marts Stams (Mart Stam, 1899-1986), Marsels Broijers (Marcel Breuer, 1902-1981), Antons Lorencs (Anton Lorenz, 1861–1964), mēbeļu ražotājs Tonets un tai skaitā arī Ludvigs Mīss van der Roe. Viss sākās divdesmito gadu vidū, kad Stams eksperimentēja ar gāzes caurulēm, mēģinot konstruēt konsoles tipa krēslu. 1926. gadā, gatavojoties vērienīgajai Deutscher Werkbund izstādei, Stams kādā sapulcē uzskicēja un rādīja kolēģiem savu ideju par konsoles krēslu. To ieraudzījis, Mīss van der Roe arī sāka strādāt pie līdzīga dizaina. Tādējādi 1927. gadā tika izstādīti divi – Marta Stama un Mīsa van der Roes – konsoles krēsli, otrais gan bija krietnu soli priekšā gan dizaina, gan funkcionalitātes ziņā. Mīss van der Roe un Marsels Broijers tolaik bija kolēģi Bauhaus skolā Desavā. 

Broijera eksperimenti ar liekto tērauda cauruļu konstrukcijām mēbeļu dizainā aizsākās 1925. gadā ar Wassily Chair, jeb modeli Nr. B3. Pēc diviem gadiem viņš nāca klajā ar savu konsoles krēsla dizainu, modeli Nr. B33, ko uzsāka ražot jau pieminētais mēbeļu ražotājs Thonet. Broijera visu laiku slavenākais krēsls, Thonet ražotais B32 (vēlāk zināms arī kā Cesca) tapa 1928. gadā kā uzlabota B33 modeļa versija. Krēsla dizainam jaunu raksturu piešķīra spīdīgā tērauda, koka un rotanga materiāli. Rotanga pinums to padarīja vizuāli smalkāku un bija tieša atsauce uz Vīnes krēslu. 

Pa to laiku Stams bija pārdevis sava konsoles krēsla dizainu uzņēmējam un dizaineram Antonam Lorencam, kurš vērsās pret uzņēmumu Thonet un Broiera krēslu B33, kas, viņaprāt, bija Stama dizaina kopija. Tiesa lēma, ka Stams ir ne tikai šī konkrētā krēsla dizaina autors, bet arī paša koncepta autors. Ironiskā kārtā, pēc uzvaras tiesā Lorencs pārdeva tiesības uz Stama dizainu kompānijai Thonet un pats tur sāka strādāt par patentu speciālistu. 

Tomēr B32 jeb Cesca krēsla autors nenoliedzami ir Broijers – pat pēc tiesas lēmuma par labu Stamam, Thonet par šo modeli turpināja izmaksāt autoratlīdzību Broijeram. Tieši Marsela Broijera krēsla B32 dizainā konsoles princips tika noslīpēts līdz pilnībai.

Kā vēlāk atzina pats Broijers – autortiesību peripētijas viņu tā nokaitināja, ka viņš pārtrauca strādāt ar liekto tērauda cauruļu konstrukciju mēbeļu dizainā.

• 

Modernisma kvintesence

LC2, Le Corbusier (1887-1965), Charlotte Perriand (1903-1999) & Pierre Jeanneret (1896-1967).

Divdesmito gadu beigās Eiropas avangarda arhitektu aprindās bija nostiprinājies uzskats, ka modernā interjerā jālieto industriāli materiāli un jāliek uzsvars uz atvērtām formām, tā nodrošinot vizuālo saikni starp iekštelpu un ārtelpu. 

Šajā laikā Lekorbizjē studijai pievienojās jaunā arhitekte Šarlote Perijāna. Viņas uzdevums bija radīt mēbeļu kolekciju, pamatojoties uz trim Lekorbizjē 1925. gadā definētajiem mēbeļu veidiem. Kā galveno akcentu kolekcijas dizaina autori izvēlējās izmantot tolaik aktuālo liekto tērauda cauruļu konstrukciju.

LC2, zināms arī kā Petit Comfort bija laikmetīga atbilde tradicionālajam džentlmeņu krēsla dizainam. Krēslam ir arī palielinātā versija LC3, jeb Grand Comfort. Krēsla konstrukcijā atspoguļojas modernistu vēlme līdzšinējo lietu kārtību apgriezt ar kājām gaisā. Mēbeles tērauda konstrukcija ir iznesta ārpusē, padarīta redzama, un vienlaikus kalpo kā estētisks un funkcionāls elements. Savulaik šis krēsla modelis saņēma arī kritiku par tā neērto dizainu, taču, neraugoties uz to, mūsdienās ir kļuvis par modernisma ikonu.

Krēsla dizainā pielietotie principi turpināja dzīvot arī Lekorbizjē arhitektūrā – dažas desmitgades pēc LC2 tapšanas viņš radīja daudzdzīvokļu ēkas prototipu starptautiskajai celtniecības izstādei Interbau. Tā pamatā bija modularitāte un izteikta ģeometrija.

• 

• 

Sieviete dizainā

Bibendum, Eileen Gray (1878-1976)

Viena no nedaudzām sievietēm, kuru radītais dizains ir iekļuvis modernisma ikonu panteonā, ir Eilīna Greja. Viņas atpūtas krēsls Bibendum izskatās futūristisks arī šodien – deviņdesmit gadu pēc tā tapšanas. Par godu Michelin “riepu cilvēciņam” nosauktais krēsls ir nopietns pieteikums sievietes autonomijai dizaina pasaulē. Krēsla veidols ir izcils mašīnu estētikas piemērs. Tas iemieso Deutsche Werkbund sludināto ģeometrisko vienkāršību un Bauhaus skolas mīlestību uz industriālajiem materiāliem.

Neraugoties uz krēsla inovatīvo dizainu, tā masveida ražošana tika sākta tikai septiņdesmitajos gados, kad Greja parakstīja vienošanos ar Londonā bāzētu mēbeļu ražotāju par Bibendum un citu mēbeļu paraugu ražošanu.

Dzimumu līdztiesības kontekstā šī krēsla nozīme dizaina vēsturē nav novērtējama par augstu. Tikai dažas Eilīnas Grejas laikabiedres ir iekļuvušas modernisma smalkajās aprindās, tā, piemēram, Florence Knolla (Florence Knoll, 1917-2019) un Reja Īmsa (Ray Eames, 1912-1988), tomēr atšķirībā no viņām, Eilīna Greja savus darbus radīja viena pati, bez vīrieša līdzdalības.

Pārlaicīgs dizains

Barcelona Chair, Ludvig Mies van der Rohe (1886-1969), Lily Reich (1885-1947) 

“Ieraugot šo kulta objektu uz sizala paklāja, jūs zināt, ka atrodaties mājoklī, kur jaunais arhitekts un viņa sieva ir atdevuši visu, lai savās mājās ienestu šo dievināmo simbolu.” /Toms Volfs/

Astoņdesmitajos gados savā ironiskajā Bauhaus skolas kritikā “From Bauhaus to Our House” Toms Volfs ir raksturojis Barselonas krēslu kā reti kuram sasniedzamu dizaina gardēža sapņa piepildījumu. Taču viens krēsls bija tikai pusceļš uz Meku – Mīss tos parasti grupēja pa divi. 

1928. gadā Ludvigs Mīss van der Roe un interjera dizainere Lilija Reiha saņēma uzaicinājumu izstrādāt projektu Vācijas paviljonam Barselonas Pasaules izstādē. Barselonas paviljons simbolizēja jauno, progresīvo Veimāras republikas garu. Tā celtniecībā tika izmantoti izsmalcināti materiāli un formas bija izteikti minimālistiskas. Barselonas krēsls tika radīts speciāli šim projektam – tas papildināja iespaidīgās paviljona sienu plaknes un kalpoja kā monumentāls interjera objekts. Krēsls bija paredzēts arī Spānijas karaļpāra reprezentācijas vajadzībām izstādes atklāšanas ceremonijā. Krēsla forma ir tapusi, iedvesmojoties no antīko mēbeļu vēsturē zināmā saliekamā krēsla “sella curulis”, kas tika izmantots seno romiešu augstmaņu reprezentācijas vajadzībām. Tomēr tā struktūrā atspoguļojas perfekts formas un funkcijas apvienojums – modernisma esence. Ražošanā Barselonas krēsls nonāca tikai 1953. gadā, kad Mīss van der Roe pārdeva tiesības uz tā dizainu mēbeļu ražotājam Knoll. Mīsa van der Roes radītais krēsls ir pārlaicīgs dizaina objekts ar saknēm antīkajā senatnē un vienlaikus mūsdienu estētikai atbilstošu dizainu.

Interesanti: tā dimensijas sakrīt ar Kārļa Lielā troni Āhenes katedrālē.

Dizaina smagsvars

Lounge Chair, Charles (1907-1978) & Ray Eames (1912-1988)

Iespējams, slavenākais dizaineru pāris 20. gadsimta vēsturē bija Čārlzs un Reja Īmsi. Kas slēpjas aiz visu laiku iekārotākā atpūtas krēsla dizaina?

Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados tika atklātas liektā saplākšņa priekšrocības un piemērotība rūpnieciskai ražošanai. Tomēr ražošanas tehnoloģijai vēl bija jāattīstās, lai būtu iespējams īstenot vienu no gadsimta ikoniskākajiem krēslu dizainiem. Laikā no 1940. līdz 1947. gadam Īmsu pāris koncentrējās uz eksperimentiem liektā saplākšņa ražošanas procesā. Pēc tādu dizaina grandu kā Marsels Broijers un Alvars Ālto (Alvar Aalto, 1898-1976) sasniegumiem divdimensionālā saplākšņa dizainā, bija pienācis laiks spert soli tālāk un iesoļot trīs dimensijās. 

Viņu aizraušanās ar saplāksni aizsākās 1940. gadā, kad Ņujorkas Modernās mākslas muzejs (MoMA) izsludināja konkursu “Organisks mājas mēbeļu dizains” (“Organic design in home furnishings”). Izstādē krēslu dizaina kategorijā tika apbalvoti Ēro Sārinens (Eero Saarinen, 1910-1961) un Čārlzs Īmss – abu godalgoto krēslu pamatnes bija veidotas no saplākšņa.

Īmsu pāra mērķis bija saplākšņa materiālā panākt plūstošu formu bez savienojuma vietām. Ražošanas metodi dizaineru pāris radīja savā Losandželosas dzīvoklī. Tomēr stipri izliekto formu dēļ pirmie prototipi pārlūza. Dizaineri nolēma atdalīt krēsla sēdes un muguras daļu, nonākot pie atpūtas krēsla ikoniskās formas. Arī šī krēsla dizains ir tapis, iedvesmojoties no džentlmeņu kluba krēsla, līdzīgi, kā Lekorbizjē LC2. Īmsu atpūtas krēsls ir pietiekami liels, lai dominētu jebkurā mēbeļu kompozīcijā. Tā proporciju un pielietoto materiālu kopums rada nenoliedzami maskulīnu iespaidu.

Ar Īmsu atpūtas krēslu, līdzīgi kā ar modernistu atstāto mantojumu kopumā saistās arī zināmas pretrunas. Tā ražošanas izmaksas izrādījās tik augstas, ka krēsla dizains neiekļāvās Īmsu ieskatos par mēbeļu dizaina pieejamību un kļuva par Īmsu debiju luksus klases mēbeļu segmentā. 

Interesanti, ka pirmie no Īmsu pāra tehnoloģiskā atklājuma, labumu guva amerikāņu jūras kājinieki – 1942. gadā dizaineri saņēma pasūtījumu liektā saplākšņa tehnikā izgatavot 5000 kāju šinas.