NORBERT TUKAJ. SARUNA AR TELPU

Lietuviešu arhitektūras fotogrāfa Norberta Tukaja (Norbert Tukaj) misija ir attēlā notvert vietas raksturu un parādīt to tiešā un pārnestā nozīmē vislabākajā gaismā. Viņš ciena īstumu, tiecas uz bezkompromisu kvalitāti un atzīst: lai fotografētu, ir jāiepazīst. Nozares profesionāļi Tukajam uzticas, prestiži arhitektūras un dizaina mediji publicē viņa darbus, un arhitektūras biroji piedalās konkursos ar autora fotogrāfijām. Intervijā viņš stāsta par profesijas aizkulisēm, dalās savā arhitektūras izjūtā un izved ceļojumā pa Baltiju, lai gan strādājis arī ārpus tās.

Jums ir arhitekta izglītība un arī pieredze šajā nozarē. Kā kļuvāt par arhitektūras fotogrāfu un vai neesat kādreiz nožēlojis šo karjeras maiņu?

Iekšēji es joprojām esmu arhitekts. Jau studiju gados sapratu, ka tas drīzāk ir dzīvesstils nekā profesija. Vēlāk strādāju ar patiesu mīlestību un ticību, ka arhitektūra spēj padarīt rītdienu labāku – tas spēcīgi ietekmēja un veidoja manu izpratni par to, kā es redzu šo lauku.

Bet īsumā atbildot uz jautājumu: pienāca brīdis, kad projektēšana un fotografēšana sāka pārāk pārklāties. Tobrīd strādāju pazīstamā arhitektu birojā un paralēli iemūžināju citu pazīstamu arhitektu projektus. No vienas puses, mēs bijām konkurenti, no otras puses, atklāju, ka ar visiem izveidojušās draudzīgas attiecības. Mani pārņēma ziņkāre, kas notiktu, ja es pārstātu projektēt, pārstātu darīt to, kas man it kā bija jādara, un ko biju studējis.

Tas, kas joprojām nav mainījies, – es joprojām katru dienu esmu iekšā arhitektūrā, tikai mana loma ir nedaudz citāda.

Jūs esat strādājis visā Baltijā. Kas pirmais jums nāk prātā, domājot par atšķirīgo katras valsts arhitektūrā?

Es drīzāk saskatu kopīgo – visās Baltijas valstīs jūtama vēlme iekļauties globālajā ainā, iziet ārpus savām robežām, parādīt, kas šeit tiek radīts. Lietuvā, Latvijā, Igaunijā – katrā ir pavisam viegli atrast fantastiskus projektus.

Savukārt arhitektūras kvalitāte ir atkarīga no vairākiem apstākļiem, tostarp arhitektu skaita, kas savukārt izriet no tā, cik daudz ir arhitektūras studentu. Ja nekļūdos, vismazāk viņu ir Igaunijā. Kvalitāte ir atkarīga arī no sabiedrības kultūrizglītības līmeņa, ģeogrāfiskās lokācijas un kaimiņvalstīm. Piemēram, Skandināvija patiešām atstāj spēcīgu ietekmi uz igauņiem.

Kādus objektus jums pašam visvairāk interesē fotografēt?

Es tos sadalītu pa tipiem. Un, ja mums ir dzīvojamās un tirdzniecības telpas, izstāžu zāles, publiskā telpa un tamlīdzīgi, jāteic, ka mani visvairāk fascinē iespēja izpētīt sabiedriskās vietas, kurās ļaudis vada savu ikdienas dzīvi. Esmu sajūsmā arī par izstāžu zālēm un galerijām to plašuma dēļ. Tās elpo. Un, protams, man ļoti patīk dzīvokļi ar vairāk nekā trīs metrus augstiem griestiem ēkās, kas celtas 20. gadsimta sākumā.

Vai varat nosaukt trīs fotoprojektus, kas jums visvairāk palikuši atmiņā?

Kā arhitekts es nosauktu vienus, kā fotogrāfs – citus, tāpēc lai iet abas versijas! No arhitekta viedokļa es gribētu izcelt Do architects veidoto dzīvokli Lietuvā, kas izvēlēto materiālu un mēbeļu dēļ vairāk atgādina šovrūmu. Otrs būtu laboratorijas ēka botāniskajā dārzā Viļņā – arhitektu studijas Palekas rekonstruēta veca padomju laika būve. Trešajā vietā – tas, ko Processoffice paveica Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kurā laikmetīgā arhitektūra ļauj izcelties vēsturiskajam mantojumam.

Savukārt kā fotogrāfs es izvēlētos tos attēlus, kuri man tieši šobrīd patīk un liekas izdevušies, jo ikvienam projektam ir gan labie leņķi, gan ne tik veiksmīgi kadri. Patlaban es izvēlētos vienu foto ar Studija Lape projektēto brīvdienu māju, vienu – ar Arches radīto Cedar House un trešo – ar U219 biroju ēku, kuras autori ir Cloud Architects. Bet manos arhīvos ir daudz lielisku attēlu. Ja jūs man pajautātu rīt, varbūt izvēlētos citus.

• 

Ko, sadarbojoties ar arhitektiem un dizaineriem, jūs vērtējat visaugstāk, un kādi ir biežākie traucēkļi?

Es augstu novērtēju bezkompromisu atdevi, ar kādu arhitektūrai vai telpas dizainam pievēršas to radītāji. To, kā viņi iedvesmo savus klientus, reizēm pat mainot pasūtītāja domāšanas veidu. Tas patiešām ir daudz. Šie autori parasti pat nezina un nevēlas zināt, kā viņu radītajai arhitektūrai vajadzētu izskatīties bildē. Tieši visziņi ir tie, kas traucē radošumam un negatīvi ietekmē rezultātu.

No otras puses, radītājam ir jāpasaka, kas viņam objektā nepatīk. Tas var būt skats pa logu, kāda kļūda. Ja es to neuzzinu, tas var radīt problēmas. Pavisam vienkārši – ja esmu nofotografējis to, kas arhitektam vai dizaineram nepatīk, viņš manus darbus noraida. Fantastiskai kompozīcijai un perfektam apgaismojumam vairs nav nozīmes, ja attēls atklāj to, kas projekta autoram traucē. Atrast balansu starp pārmērīgu kontroli un ignoranci vienmēr ir izaicinājums.

Kā jūs raksturotu savu ideālo klientu, fotogrāfiju pasūtītāju?

Ideālais klients zina, ka es panākšu labāko iespējamo rezultātu, kas nozīmē 100% uzticēšanos un brīvību. Šādos gadījumos radošums ņem virsroku un iznākums mēdz būt pat negaidīti lielisks. Ir daži klienti, kuri pēc sarunas priecīgi saka: jā, tev bija taisnība, šī kompozīcija patiesi izskatās labāk! Tas ir mans darbs – radīt izcilu vizuālo saturu, iekadrēt reāli redzamā labāko versiju.

Kas ir arhitektūras fotogrāfa lielākais izaicinājums un kas sagādā gandarījumu?

Reizēm mani lūdz uzņemt fotogrāfijas, kas būtu fascinējošas, ar kaut ko atšķirtos, un, lai arī es to tāpat vienmēr cenšos darīt, šāda prasība man ir papildu izaicinājums. Tāpēc veiksme parādīt to, ko ne es, ne klients sākotnēji nebūtu iedomājies, sagādā vislielāko gandarījumu. Vienīgi tas prasa laiku. (Smaida)

Kas ir būtiskākais, iemūžinot interjeru? Teiksim, īstais leņķis, gaisma, detaļas vai kas cits?

Katru reizi, nonākot jaunā interjerā, viss sākas no baltas lapas – ir jāadaptējas, jāsaprot telpa, tās raksturs, ar to it kā jāsarunājas, lai saprastu, kuri ir piesaistošākie skati. Svarīgi apzināties, no kuriem leņķiem interjers izskatās vispārliecinošāk, un, protams, tiem jābūt pareizajā gaismā. Katrai vietai ir savas īpašās detaļas, kuras iemūžināt pavisam tuvu, lai skatītājam nodotu īsto sajūtu. Bet tas viss ir tikai atspoguļojums telpai, kas ir garadarbs cilvēkam, kurš visbiežāk ir pārdomājis katru sīkumu. Interjers ir kāda cita uzrakstīts stāsts, kas iedvesmo mani saskatīt, ieklausīties un sasmaržot. Kad esmu to sajutis, es ņemu fotokameru un to ilustrēju.

Lūdzu, padalieties ar padomu, kā interjera dizaineriem iekārtot vidi tā, lai tā būtu pievilcīga arī fotogrāfijās.

Vienas pareizās receptes nav, bet vispirms dizaineram ir jāsaprot, kā viņš vēlas savu darbu reprezentēt: parādīt ikdienas dzīvi šajā vietā, tīru dizainu vai varbūt ko pavisam citādāku, mākslinieciskāku, scenogrāfiskāku. Virzienu netrūkst. No otras puses, visu var ietekmēt fotogrāfs, tāpēc šī izvēle var būt izšķirīga. Ja esat izraudzījies viņu pēc portfolio, jūs droši vien zināt, ar ko rēķināties, tāpēc uzticēšanās ir veiksmes atslēga, lai iegūtu vēlamo rezultātu.

Vai ir kas tāds, kas jūs fascinē pašā fotogrāfijā kā medijā?

Būtiskākais, kas mani piesaista arhitektūras fotogrāfijai, ir iespēja iepazīt arhitektūru, kopā ar arhitektu apmeklēt un izpētīt virkni aizraujošu objektu, kuros es citādi nenonāktu. Tas dzen mani uz priekšu.

Cik lielā mērā jūs izpētāt objektu pirms tā iemūžināšanas?

Tas atkarīgs no projekta, bet es vienmēr noskaidroju ēkas novietojumu pret debespusēm un izspriežu, kurš būtu labākais laiks fotografēšanai. Ja jūtu, ka nepieciešams vairāk sagatavoties, pirms fotografēju eksterjeru, izpētu ēkas apkārtni, lai labāk saprastu kontekstu. Kad runa ir par plašāku interjera projektu, pirms tam parasti satiekos ar dizaineru un mēs diskutējam par veidiem, kā to varētu iemūžināt. Liela nozīme ir atvēlētajam laikam. Lai es varētu izveidot dialogu ar objektu, man konkrētajā vietā nepieciešama vismaz viena pilna diena. Man patīk notvert dažādas emocijas, noskaņas, ko telpa var sniegt, un tas ir iespējams tikai tad, ja varu tajā pietiekami ilgi uzkavēties.

Vai laika patēriņa un sarežģītības ziņā ir atšķirība starp to, vai fotografējat interjeru vai ēku no ārpuses?

Ne tas, ne projekta mērogs neliecina par to, vai fotografēt būs viegli vai grūti. Vienlīdz ilgu laiku var aizņemt gan maza, gan milzīga telpa. Izšķirošas drīzāk ir tās rakstura iezīmes un dizains.

Kas ir arhitektūras fotogrāfa draugi un ienaidnieki? Laikapstākļi, piemēram.

Es uzskatu, ka nav sliktu laikapstākļu. Lietus, sniegs, saule – katrs piedāvā ko savu. Tas ir pasūtītāja ziņā, vai viņš ir gatavs atļaut radīt neordināru attēlu ar, piemēram, īpaši lietainas dienas noskaņu, lai gan ierasti objekts tiktu fotografēts saulainos apstākļos. Vai kāds no šiem ir pareizais variants? Nav. Ir tikai kāda viedoklis par to, kā tam vajadzētu izskatīties, kas šķiet jauki un kas ne.

Cik liela loma jūsu darbā ir fototehnikai?

Ir jauki, ja tehnika nepieviļ, līdz ar to tās kvalitāte ir ļoti svarīga, īpaši pasūtījuma darbiem. Gluži vienkārši labs aprīkojums ietaupa daudz laika un, strādājot katru dienu, to var pamanīt. Bet, ja jūs jautājat, vai tehnikai ir loma izcila attēla uzņemšanā, es teiktu, ka tā vienkārši palīdz iecerētajai fotogrāfijai tapt ātrāk. Fotogrāfa redzējumam un prasmēm tomēr ir vislielākā loma.

Ja jūs pats ar to nenodarbotos, bet meklētu fotogrāfu savam projektam, kur un pēc kādiem kritērijiem jūs to darītu?

Šis ir vienlaikus ļoti labs un ļoti grūti atbildams jautājums! Ja tas būtu atkarīgs tikai no manis, es mēģinātu nolīgt vismaz divus fotogrāfus ar atšķirīgu skatījumu uz vienu un to pašu projektu. Šādā veidā objekts atklātos pilnīgāk un būtu arī redzams, cik dažādi to var parādīt fotogrāfijās. Iespējams, šis daudzveidības potenciāls mani pašu kaut kādā ziņā iedvesmo radīt atmosfēras ziņā atšķirīgus attēlus ar vienu un to pašu telpu vai leņķi.

Aizvadītajos gados gan fotogrāfija, gan izdevējdarbība piedzīvojušas lielas pārmaiņas, galvenokārt tiešsaistes un sociālo platformu dēļ, īpaši Instagram. Vai tas ir ietekmējis jūsu darbu?

Katru dienu iemācos ko jaunu, tostarp to, ka katrai platformai – Instagram, Facebook, ArchDaily, Dezeen un tā tālāk – ir savas prasības pret attēliem, līdz ar to mainās arī vizuālais vēstījums. Piemēram, Instagram un Dezeen patīk apgrieztas bildes, lai arī arhitekti dod priekšroku samērā platiem leņķiem. Tas ir tikai viens no aspektiem, ko lielā mērā ņemu vērā, radot atšķirīgus attēlus, kas vienlaikus palīdz pilnīgāk atklāt vietas kontekstu, detaļas, izmantotos materiālus. Nodot projekta vizuālo vēstījumu man ir ļoti svarīgi.

Kā jūs raksturotu aktuālo arhitektūras ainu Viļņā un Lietuvā?

Ir pagājuši 30 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, un man šķiet, ka izpratne par arhitektūru šeit ieņem arvien kulturālākus vaibstus. Uzskats, ka tā ir tikai sienas, griesti un jumts, kļūst arvien mazāk izplatīts. Sabiedrība sāk apzināties, ka arhitektūra ir kas daudz vairāk, un, manuprāt, nobriest nākamajam solim. Aktīvākās kultūras kustības un jaunas iniciatīvas, kā jau galvaspilsētā, ir koncentrētas Viļņā. Nelāgi, ka pandēmijas dēļ šī attīstība šobrīd ir krietni samazinājusi tempu, bet, domāju, ilgtermiņā manis izteiktais  viedoklis apaugs ar formu. 

Vai ir kāds objekts, kuru jūs vēlētos fotografēt, bet vēl nav bijusi tāda iespēja?

Interesanti, ka reizēm šīs vēlmes piepildās pilnīgi negaidīti. Ik pa laikam sanāk tā, ka domāju par to, cik jauki būtu apmeklēt un fotografēt kādu konkrētu ēku vai telpu, un pēkšņi uzrodas kāds, kas piedāvā darīt tieši to! Tagad es gaidu, ko nesīs nākotne.