Reti kura īslaicīgas lietošanas būve var lepoties ar tādu ietekmi uz arhitektūras un mākslas vēsturi, kā arhitektūras dižgara Ludviga Mīsa van der Roes projektētais Vācijas paviljons Starptautiskajai 1929. gada izstādei Barselonā. Pēc mūsdienu standartiem neiedomājami, ka ēka tika nojaukta vien pāris mēnešus pēc pabeigšanas. Tomēr tajā iemiesotās idejas turpina iedvesmot radošos prātus arī šodien.
Arhitekta Ludviga Mīsa van der Roes un dizaineres Lilijas Reihas radītā paviljona ēka pati par sevi bija valsts sasniegumu eksponāts, tās interjerā atradās vienīgi vācu tēlnieka Georga Kolbes skulptūra “Dejotāja” un divi, Spāņu karaļpārim paredzēti krēsli – mūsdienās joprojām ikoniskie Barcelona Chair. Lai arī savā formu valodā minimālistiska, ēkas struktūra sastāvēja no veselas izsmalcinātu materiālu plejādes. Pelēkais un zaļais marmors, travertīns, onikss un tonēts stikls. Mīss van der Roe bija saņēmis norādījumu, ēkas konstrukcijā neizmantot pārāk daudz stikla.
Holandiešu māksliniece Sabīne Marcelis ir radījusi instalāciju rekonstruētajam Barselonas Paviljonam, atsaucoties uz Mīsa van der Roes lietotajiem materiāliem un apspēlējot oriģinālā uzlikto ierobežojumu saistībā ar stiklu. Viņas instalācijā stikls ir galvenais lietotais materiāls. Līdztekus tam autore ir lietojusi pulētu metālu un šūnakmeni, izveidojot skulpturālu objektu kolekciju, kas veido tiešu saikni ar sākotnējā Barselonas paviljona materiālo būtību. Sabīnes Marcelis radītajā objektu kolekcijā ietilpst divi sauļošanās krēsli, divi stāvlampas formā veidoti gaismas ķermeņi un strūklaka. Visu objektu tapšanā, līdztekus stiklam, lietoti tie paši materiāli, no kuriem sastāvēja sākotnējā ēkas struktūra. Objektu dizainā likts uzsvars uz caurspīdīgumu un krāsu pāreju, jeb ombre efektu, ar pavisam nelielu atsauci uz konkrētu mēbeli kā objekta formas inspirāciju. Līdzīgi kā Barselonas Paviljona autori, arī Sabīne Marcelis ar formas palīdzību ir akcentējusi izmantoto materiālu būtību. Smalkie, liektie stikla apjomi balstās uz šūnakmens pamatnēm – tāda paša šūnakmens, kas izmantots ēkas grīdā, tādejādi saplūdinot objektu ar kopējo telpu. Arī baseinā izvietotā strūklaka sastāv no stikla un pulēta alumīnija detaļām. Starp divām identiskām stikla loksnēm atstātā sprauga ļauj ūdenim nemitīgi cirkulēt, no strūklakas atkal ieplūstot baseinā. Savukārt gaismekļu formās lietota atsauce uz paviljona tērauda jumta balstiem.
Instalācijas pamatā ir veselīgs dialogs starp dizaina vēsturi un mūsdienu mākslu. Sabīnes Marcelis instalācija apliecina, ka arī tik plaši interpretēta tēma kā modernisma arhitektūra, joprojām var kalpot par jaunu inspirāciju avotu. Tendences mākslā un dizainā nāk un iet, bet mazāk joprojām ir vairāk!
