Cik bieži, skatoties filmas, mēs sapņaini nopūšamies, vēloties ko līdzīgu piedzīvot dzīvē? Vai vismaz uz dienu nokļūt kādā smalkā, atmosfēriski iekārtotā mājoklī? Filmu interjeri nav nemaz tik neaizsniedzami un no realitātes attālināti – kopējo ainu veido pavisam reālas detaļas, kas piešķir filmai raksturu un vajadzīgo noskaņu.
Cildinot iemīļotus filmu režisorus un aktierus, publika nereti pat nenojauš, ka īstie kino pasaules pelēkie kardināli ir tieši mākslinieki inscenētāji. Dizaina guru, telpas un bildes pavēlnieki – gala rezultātā viņi ir atbildīgi par katras filmas unikālo izskatu. Darbs pie filmas dizaina sākas ar lokāciju meklēšanu, detalizētu laikmeta izpēti un tā interpretāciju režisora vīzijas robežās.
Šajā profesijā apvienojas praktiskais un radošais, amats un māksla, spēja koordinēt un sintezēt. Ne vien sapratne par krāsu, gaismu, kompozīciju un stilu, bet arī savdabīgu metalīmeni, ko veido filmas kontekstā pamatotas dizaina detaļas. Pārfrāzējot zvaigžņotā aktiera Ričarda Bērtona teikto par to, ka aktrise vienmēr ir kas vairāk nekā vienkārši sieviete, – filmas dekorāciju autors vienmēr ir kas vairāk nekā tikai interjera dizainers. Kino vēsture ir pilna ar lieliskiem filmu interjeriem, un to veidošanas noslēpumiem ir veltītas grāmatas. Žurnāla lappusēs dodamies dizaina ceļojumā no melnbaltā kino līdz zinātniskās fantastikas futūrismam.
Monohromās ģeometrijas ekspresija
Atskatoties vēsturē, agrīnā kino mizanscēnas tapa, tiešā veidā iedvesmojoties no statiskām teātra dekorāciju tradīcijām. Taču pirms gadsimta viss mainījās. Pēckara Vācijas kino valdīja ekspresionisms, kur telpas mākslinieciskajai uzbūvei un ietekmei uz stāstu tika pievērsta galvenā uzmanība. Melnbalto filmu asās gaismēnas un lauztā, nereti klaustrofobiskā dekorāciju ģeometrija paspilgtināja varoņu sociālās un eksistenciālās drāmas tādās filmās kā Doktora Kaligari kabinets (1920), Nosferatu, šausmu simfonija (1922), M (1931), kā arī futūristiskās pilsētas vaibstus agrīnajā zinātniskās fantastikas šedevrā Metropole (1927).
Vēlāk šis stils ietekmēja 40.–50. gadu film noir žanru, kas slavens ar tādām kino pērlēm kā Maltas vanags (1941), Dubultā apdrošināšana (1944), Sanseta bulvāris (1950), Gilda (1946), Ļaunuma pieskāriens (1958) un citām. Kontrastu un ēnu ietītajās kriminālajās detektīvdrāmās valdīja destruktīvi varoņu trijstūri un liktenīgās sievietes. Savukārt filmu mākslinieciskā esence izpaudās interjera detaļās: spoguļu pārpilnībā un mēbeļu metāliski spīdīgajās virsmās. Telpu iekārtojumam bija jāpalīdz raižu, priekšnojautas, psiholoģisku manipulāciju un tā dēvētā saspensa efekta (no angļu suspense – neziņa) radīšanā. Interjerā drāmu sakāpināja garās kāpnes, margas un garenu logu rāmju vertikāles. Tik praktiskam elementam kā horizontālās žalūzijas film noir bija ļoti nozīmīga loma – tās asociējās ar ieslodzījumu aiz restēm.
Art Deco – elegance un pārmērība
Izteikti lineāra un ornamentiem bagāta vide ir klātesoša arī mūsdienu kino variācijās par dzirkstošajiem pagājušā gadsimta 20. gadiem un tolaik valdošo bohēmiski majestātisko Art Deco stilu. Filmā par diviem mākslas dižgariem Koko Šanele un Igors Stravinskis (2009, māksl. Marie-Hélène Sulmoni) dekorāciju, krāsu un līniju dramaturģija kalpo par abu šķietami tik atšķirīgo varoņu vienojošo elementu. Ierāmēts monohromos interjeros, viņu romāns attīstās Parīzes piepilsētas villā Bel Respiro. Vide ne tikai sasaucas ar komponista melnbalto klavieru taustiņu un nošu lapu pasauli un mākslinieces revolucionāro bezkompromisa pieeju modei, bet arī ar abu saasinātajiem iekšējiem pārdzīvojumiem. Dinamiskās interjeru kompozīcijas ir lakoniskas, grafiski cēlas un savā vēsajā skaistumā hipnotiskas – liktenīgās Koko Šaneles tēla turpinājums interjerā. Vienoti toņos, sienu zīmējumi variē no striktām dažāda biezuma līnijām, svītrām un optiski ģeometriskiem blokiem līdz grieķu meandra ornamentiem un stilizētiem ziedu motīviem. Izsmalcināti ķīniešu stila aizslietņi ir vēl viens sveiciens Art Deco stila esencei, kas izteiksmīgi miksēja moderno un etniski eksotisko.
Savukārt vizionāra režisora Beza Lurmena filmā Lielais Getsbijs (2013, māksl. Catherine Martin) 20. gadi ASV ir vizualizēti pārpilnības un līksmes noskaņās. Filmas dekorācijas ir piemērs Art Deco stila bagātībai un tās mākslinieka neierobežotajam fantāzijas lidojumam ar pārdrošām mēbeļu, ornamentu un tekstila kombinācijām. Bagātnieka Getsbija ārišķīgā nebeidzamo ballīšu ikdiena no ārpuses ir tikpat krāšņa, cik iztukšota ir viņa iekšējā pasaule. Viņa milzīgā māja ir džeza laikmeta sapņaina bēgšana prom no Pirmā pasaules kara atmiņām. Interjerā valda Art Deco šika un dārgu luksusa materiālu uzliesmojums: kolonnas, zeltīti paneļi, spirāļu kāpnes un masīvas kristāla lustras, kas atspoguļojas pulētās koka grīdās. Galvenās varones Deizijas apaļā pūderrozā viesistaba ir pilna ar mīkstajām mēbelēm – tā ir viņas sievišķības personifikācija interjerā. Savukārt Getsbija divlīmeņu guļamistaba ar melnu spīdīgu gultu centrā un milzīgu dendija garderobi ir dārga koka panelējumu un rombveida ornamentu ieskauta.
Mērogos pieticīgāks sapņu mājoklis ir filmā Petigrjū jaunkundze dzīvo vienai dienai (2008, māksl. Sarah Greenwood). Tas aicina ceļojumā uz bohēmisko Londonu Otrā pasaules kara priekšvakarā. Dekadentiski romantiskā Art Deco dzīvokļa īpašniece ir izklaidīga kabarē dziedātāja, kas sapņo kļūt par aktrisi un svārstās starp trim pretendentiem uz viņas sirdi jeb starp naudu, karjeru un mīlestību. Tikmēr viņas istabene piedzīvo pelnrušķītes cienīgu pārvērtību stāstu. Filmā uzburtais interjers asociējas ar sapņa piepildījumu un vizualizē Holivudas zelta laikmeta kino glamūra pasaku. Tajā dominē apaļas formas un brīžiem smagnējā Art Deco stila detaļu atvieglotas versijas: izteiksmīgi zeltīti bareljefi un dāsna cēlo materiālu – marmora, stikla un koka – ornamentu kombinācija. Akcentējot saimnieces raksturu, buduāra un vannas istabas interjers ieturēts debeszilos toņos. Strādājot pie filmas, viens no Lielbritānijas vadošās filmu mākslinieces Sāras Grīnvudas iedvesmas avotiem bija britu Art Deco stila pērle – Griničas Eltham Palace izliektās kāpņu margas.
Mūžīgi jaunie 60. gadi
Optimistiskie 50.–60. gadi uz ekrāna asociējas ar amerikāņu sapņa piepildījumu, tostarp parocīgi iekārtotu mājokli un stilīgu braucamo. Šī perioda filmas ar savu vizualitāti un tehniskajiem sasniegumiem raisa īstenu iedvesmu dizaina gardēžiem. Mūsdienu interjeros tik aktuālās mid-century dizaina ikonas šī perioda filmās var vērot to oriģinālajā laikā un telpā.
Par tiešu iedvesmas avotu šajā ziņā kalpo kino klasika – Alfreda Hičkoka filmas. Lai nu kurš, bet viņš savā režijā pārvaldīja katru detaļu – no aktrišu kleitu vai mēbeļu krāsām līdz arhitektūras iedarbībai uz skatītāju. Īpaši jāizceļ jaukto identitāšu trilleris Uz ziemeļiem caur ziemeļrietumiem (1959, māksl. Robert F. Boyle). Galvenā ļaundara Vandama māja (antagonistu mītnes kino ir sevišķi izteiksmīgas, kaut vai Džeimsa Bonda kino franšīzē) filmā atrodas Rašmora kalna nogāzē un tieši sasaucas ar Frenka Loida Raita modernisma ikonu Māju virs ūdenskrituma (1939). Hičkokam pakaļdzīšanās aina ASV prezidentu memoriāla kalnā bija tik ļoti svarīga, ka viņš uzstāja, lai nerealizējamais eksperiments tiktu īstenots. Māja netika uzbūvēta, bet gluži vienkārši uzzīmēta kombinētu filmējumu tehnikā. Tās dabīgos zemes toņos ieturētais, lakoniskais interjers ir butaforija, savukārt stāstam vajadzīgais efekts tiek panākts ar filmējumiem tumsā. Vide ir gana ēnaina un draudīga, lai radītu noskaņu, kas sasaucas ar aukstā kara raizēm un varonim draudošajām briesmām.
Turpinot arhitektūras tēmu, mūsdienu stilīgākā filma, kurā darbība risinās 60. gados, ir modes dizainera un režisora Toma Forda Vientuļais vīrs (2009, māksl. Dan Bishop). Pārdomu, mīļotā zaudējuma un ilgu mocītais Džordžs dzīvo 1949. gadā uzceltajā arhitekta Džona Lotnera Schaffer Residence Losandželosā. Zaļumos ieskautā modernisma māja līdzinās patversmei un cildina visciešākās eksterjera un interjera attiecības. Tā ir būvēta no sarkankoka, stikla, ķieģeļa un betona. Interjera rafinētajā nekā lieka elegancē dominē zemes krāsas. Dabīgie materiāli sabalsojas ar intelektuāļa Džordža pedantisko, noslēgto raksturu. Plašie panorāmas logi ļāva filmēt varoni interjerā no ārpuses, tādējādi akcentējot viņa vientulību. Interjers lielākoties izskatās ievelkoši tumšs, norādot uz galvenā varoņa ieslīgšanu sevī un neizbēgamo nāves priekšnojautu.
Pagājušā gadsimta 60. gadi ir zīmīgi ar romantisko komēdiju sprādzienu, to darbība risinās modernās lielpilsētās, bieži Ņujorkas dzīvokļos. Spilvenu sarunās (1959, māksl. Richard H. Riedel) tiek apspēlēts hrestomātisks rūdīta vecpuiša un neatkarīgas sievietes iepazīšanās stāsts. Zīmīgi, ka galvenā varone ir interjeru dekoratore, savukārt abu dzīvokļi raksturo filmas varoņus labāk par vārdiem. Stilīgais pleiboja dzīvoklis ar laminētu koka paneļu apdari aprīkots ar dažādiem gadžetiem – dīvānā iešūtu pulti plašu atskaņotāja regulēšanai, gaismām, bāru un izbīdāmo gultu. Seksuālās revolūcijas laikmetam atbilstošā filma bija gana brīva gan savos mājienos, gan galvenās varones mājokļa spilgto tekstila un mēbeļu toņu (rozā, dzeltenais, violetais) paletē.
Komēdija Nost ar mīlestību (2003, māksl. Andrew Laws) ir kičīga šī paša sižeta stilizācija ar vēl drosmīgāku 60. gadu dizaina interpretāciju. Feministes Barbaras glancēti baltais penthausa dzīvoklis ar skatu uz pilsētu ir aprīkots ar košām konfekšu krāsas mēbelēm, fuksiju toņa klubkrēsliem uz tievām kājiņām un pūkainu paklāju. Viņas pretinieka – asprātīgā žurnālista un pavedinātāja Kačera – Manhetenas mājoklis ir ģeometriski minimālistisks, tīrs urbānā modernisma etalons, kur brūnajā toņu paletē ievijas zili un sarkani akcenti.
60. gadu estētikas stilizācija aizrauj arī publikas un kritiķu atzinību guvušajā Giljermo del Toro filmā Ūdens forma (2017, māksl. Paul D. Austerberry). Kurlmēmās varones un amfībijas cilvēka mīlas stāsts risinās nomācošā brutālisma arhitektūras vidē – pētnieciskajā laboratorijā – un varones romantiski teatrālajā dzīvoklī. Elizas dzīvoklis atrodas virs kinoteātra, tam ir saplaisājusi koka apdare un pusloka loga arka. Šī arka ir omāža 1948. gada filmai-pasakai Sarkanās kurpītes. Vairākas citas dzīvokļa detaļas norāda uz to, ka Eliza ir pelnrušķītes statusā un viņas dzīvoklis ir absolūta eskeipisma rīks, kas palīdz norobežoties no aukstās un standartizētās darba vides. Lai akcentētu Elizas saikni ar ūdeni, dzīvokļa zaļgani zilās sienas izskatās noplūdušas un duļķainas. Jumts tik tiešām laiž cauri ūdeni, ļaujot tam diktēt dzīvokļa veidolu un padarot dzīvokli piemērotu amfībijas vizītei…
Nākotne ir tagad
Vai zinātniskā fantastika iedvesmoja futūristiskos hi-tech interjerus vai otrādi? Varētu arī jautāt, kas bija pirmais – vista vai ola? Fantastikas žanram kino bija pievērsies kopš tā aizsākumiem (Ceļojums uz Mēnesi, 1902). Likumsakarīgi, cilvēka varoņdarbi kosmosā iedvesmoja 60. gadu dizaina, modes un kino zinātniskās fantastikas uzplaukumu. Šādu filmu dekorācijas nosacīti iedalāmas divās grupās. Vienas ir sterili atraidošas un svešas, otras – cilvēka sadzīvei pietuvinātas un šķietami atpazīstamas, bet ar kādiem specifiskiem elementiem, kas atgādina par laika un telpas sirrealitāti. Tieši minimālisms ar glancētām mēbeļu virsmām, skārienjutīgiem atvēršanas mehānismiem un nosvērtu monohromu toņu paleti ir viens no paliekošākajiem stiliem, kura ietvaros reāls interjers aizņemas elementus no fantastikas kino.
Stenlija Kubrika kulta filma 2001: Kosmiskā odiseja (1968, māksl. Ernest Archer, Harry Lange, Anthony Masters) ir žanra virsotne ne tikai vizionāru specefektu un filozofiski poētiskas pieejas, bet arī progresīvā dekorāciju dizaina dēļ. Īpaši izteiksmīgas ir divas telpas. Kosmiskās stacijas interjers ir minimālistiski sterils, žilbinoši balts un izgaismots ar augstu gaismu. Tā perimetrā novietoti molekulāras formas fuksijas krāsas krēsli Djinn (dizaina autors Olivier Mourgue). Zināms, ka šobrīd ir palicis viens oriģinālais krēsls no filmēšanas laukuma, un atliek vien minēt, cik lielu summu ir gatavi iztērēt kino un dizaina gardēži, lai to iegūtu. Filmas kulminācijā astronauts satiek sevi vecumdienās. Aina risinās stindzinoši skaistā guļamistabā ar klasiskām mēbelēm, vijīgiem sienu ornamentiem, renesanses gleznām un skulptūrām. Izgaismotie laukumi grīdā rada trauksmainu un dezorientējošu sajūtu. Noskaņu paspilgtina kontrastējošu svešķermeņu – kosmiskas kapsulas, astronauta koši oranžā kostīma vai melna taisnstūraina monolīta – pēkšņa parādīšanās.
Filmā Ex Machina (2014, Mark Digby) nākotnes mākslīgajam intelektam ir pievilcīgi aktrises Alisijas Vīkanderes vaibsti. Filmas darbība risinās majestātiskā fjordu ainavā. Filmēšana norisinājās norvēģu biroja Jensen&Skodvin Architects projektētā minimālistiski raupjā vasaras mājā un tai tuvumā esošā viesnīcas Juvet Landscape Hotel kompleksā. Tas sastāv no sastatņos iebūvētiem kubiem, kuru panorāmas stikla sienas paver elpu aizraujošu skatu uz upi un mežu. Filmā apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles, vien dabas spēks un raupjums, kas sabalsojas ar lakonisko interjeru. Arhitektūras un ainavas duets vizuāli dublē filmas ideju par cilvēku-dievu. Neitanam, pasaules ietekmīgākajam un bagātākajam vīrietim, pieder ne tikai māja, bet simboliski – arī daba visapkārt. Viņš spēj kontrolēt dabu, jo savas mājas laboratorijā ir radījis jaunu būtni. Māja ir uzbūvēta uz klints, kuras fragments integrēts viesistabas interjerā, veidojot saspēli starp dabas un cilvēka radītiem materiāliem: masīvs akmens satiek stiklu, betonu un metālu. Dabīgi augi, siltas tekstūras un organiskas formas kontrastē ar vēsām neona gaismām un galvenās varones ieslodzījumu stikla kuba ģeometrijā. Šāds dualitātes kontrasts ir brīdinājums: nekas nav tā, kā mums šķiet.
Fantastikas melodrāma Viņa (2013, māksl. K. K. Barrett) arī pievēršas mākslīgā intelekta tēmai, akcentējot vientulības un cilvēciskuma jautājumus caur romantisku attiecību prizmu. Filmas darbība risinās netālā nākotnē. Filmā radīta visai draudzīga vide, kas atspoguļo nevis sabiedrības atsvešinātību (cilvēki vairs neraksta cits citam vēstules, to dara speciālas kompānijas, kur strādā galvenais varonis), bet gan Teodora plašo emociju spektru, kas rodas, pateicoties sarunām ar mākslīgā intelekta balsi Samantu. Lai panāktu maksimālu līdzpārdzīvojuma efektu un attēlotā nākotne šķistu reāla, filmas dizaina elementi nav auksti vai atraidoši. Teodora birojs ir siltas Kalifornijas gaismas pieliets un tajā figurē krāsaina organiskā stikla elementi. Viņa dzīvoklī savukārt dominē pilsētas panorāmas skati, kam savā ziņā jāatgriež sirreālās attiecībās iegrimušais varonis pilsētas realitātē. Interjers filmā ir pilnasinīgs kinematogrāfiska stāsta stāstīšanas rīks, kas prasmīga režisora rokās spēj iedarboties tikpat spēcīgi kā citi kino valodas elementi – operatora darbs, montāža, gaisma un mūzika. Pasaules kino dižgariem interjers nozīmē īpaši pārdomātu stratēģiju – ne tikai skaistu un vizuāli garšīgu bildi, bet komunikācijas līdzekli, varoņu raksturu, noskaņu un darbību spoguli. Neraugoties uz atšķirībām: interjera dizaina primārā funkcija ir praktiska, bet filmu dekorāciju – tīri mākslinieciska, abiem ir daudz kopīga. Ne velti filmu mākslinieki inscenētāji nereti tiek dēvēti par ekrāna ilūziju arhitektiem.
