Madonas novadā, Klauģu ezera krastā, tapušais vērienīgais projekts – Klauģu muiža – neapšaubāmi ierindojas pasaules mūsdienu arhitektūras ievērojamo objektu sarakstā. Unikālu to padara laikmetīgas arhitektūras un Latvijas lauku ainavas sintēze, jo ēku komplekss ir nepārspējami organiski iekļāvies mežainajā ezera krasta masīvā. Vērotājam no ezera pretējā krasta paveras elpu aizraujošs skats uz vairākām it kā virs pakalna lidojošām ēkām.
Klauģu muižas tapšanas stāsts ir reizē romantisks un traģisks. Idejiski kompleksu aizsāka pazīstamā Krievijas miljonāra un filantropa ar latviešu saknēm Pjotra Avena sieva Jeļena. Viņa gribēja uzdāvināt vīram šo māju nozīmīgā jubilejā, taču devās mūžībā, tā arī neredzējusi jau gatavu pašas izloloto muižu. Projekts tika sākts pirms astoņiem gadiem, kad ģimene no vietējā saimnieka iegādājās lielu zemes gabalu ar vecām ēkām. Jeļena pēc ilgiem profesionāļa meklējumiem, tostarp arī Latvijā, uzrunāja Krievijā atpazīstamību guvušo kazahu izcelsmes arhitektu Totanu Kuzembajevu, kas zināms ar savu atšķirīgo rokrakstu, kurā koka konstrukcijām ir īpaši svarīga loma. Lai gan Totans Kuzembajevs cēlies no stepes līdzenumiem un līdz studiju laikiem koks kā materiāls viņam bijis svešs, tomēr, tieši strādājot ar koku un to radoši interpretējot, arhitekts ir ieguvis savu atpazīstamību Krievijā. Jāpiemin, ka pērn T. Kuzembajevs tika atzīts par gada arhitektu Maskavā un tieši viņa projektētā Klauģu muiža ieguva galveno balvu arhitektūras konkursā “Zelta griezums”, nesot Latvijas arhitektūras vārdu pasaulē.
Ezera krastā uzbūvētajam dzīvojamo ēku kompleksam īpašnieki ir piešķīruši muižas nosaukumu, lai gan vēsturiski te muižas nekad nav bijis – pirms tam ezera krastā atradās padomju laiku atpūtas komplekss. Tomēr tieši ar muižu var salīdzināt gan vērienīgo pieeju būvniecībai, gan ēku kompleksa uzbūvi, jo šeit, tāpat kā klasiskajās muižās, atrodas vairākas savstarpēji saistītas ēkas. Iespējams, ka muižas vārds mūsdienīgas arhitektūras objektam ir nedaudz pompozs, taču atspoguļo kompleksa būtību. Elitārais komplekss aizņem 60 hektāru lielu meža masīvu, un tā objektu kopējā platība ir vairāk nekā 4000 m2. Tomēr, neraugoties uz telpisko plašumu, kompleksā esošās ēkas katra par sevi ir mājīgas, ko rada būvniecībā plaši izmantotais siltais koks. Kopumā kompleksu veido saimnieku māja, viesu māja, spa ar pirti un laivu piestātni un apsardzes ēka, kā arī saimnieku un viesu māju savienojošais tilts, kas izveidots kāpņu vietā, jo saimniece Jeļena tās nav mīlējusi. Visas ēkas izvietojušās kāpinātā reljefā, kas saglabāts nemainīgs, tāpēc galvenā – saimnieku – māja pacelta uz konsolēm, piešķirot tai lidojošu sajūtu. Savukārt viesu mājai piemērota plastiski izliekta fasāde, un tā, novietota uz balstiem, arī ir it kā atrāvusies no zemes. Arhitekts stāsta, ka, veidojot topošās ēkas modeli, to it kā savērpa un tad palaida vaļā, tā šī saimnieku māja izveidojās kā apstādināta lidojumā. Sava nozīme bija arī vietai, kur saimnieku māja novietota. Pirms tam te atradusies iepriekšējā saimnieka māja, kas tika pārvietota, un, lai saglabātu pakalnu, jaunā māja bija jāieliek bijušās ēkas robežās.
Abām lielajām ēkām ir plaši, reizēm asimetriski konfigurēti stiklojumi, un tas ļauj mājas iemītniekiem dzīvot pilnīgā saskaņā ar dabu, kas redzama pa logiem. Logi sniedz iespēju lūkoties uz mežu un ezeru gandrīz no jebkuras telpas. Māju interjeros sienu stiklojums mijas ar kokgriezumiem, kuru plakni veido trīsdimensiju ornamenti un viļņainu brusu salikumi.
Totans Kuzembajevs ir īsts koka virtuozs, un arī šeit parādās viņa izcilā koka faktūras un struktūras izjūta. Eksterjerā un interjerā izmantotas visdažādākās koku sugas, kas vizuāli prasmīgi saskaņojas savā starpā. Koks interjera apdarē lietots gan strukturāli, gan ornamentāli, demonstrējot patiešām unikālas iespējas. Turklāt daudzās mēbelēs un dekoratīvajos objektos iestrādāti arī latvju zīmju raksti. Tie ņemti no Lielvārdes jostas, kas ar savu simbolisko nozīmi atstājusi lielu iespaidu uz arhitektu.
Autora koncepcija, kurai, šķiet, nav nekā kopēja ar avangarda dekoratīvismu, ļauj pārdomāt sienu priekšmetiskumu. Tās šeit zaudē savu plakanumu un pārvēršas par maģiskām struktūrām, ļaujot arhitektam demonstrēt savu virtuozitāti darbā ar koku. Šajās ēkās gandrīz nemaz nav izmantots akmens. Koks ienāk mājās ne tikai pa logiem pie ezera augošo bērzu un egļu izskatā, bet kalpo kā materiāls visām koka konstrukcijām un apdares formām. No koka veidota sienu apdare, grīdas, griesti, apgaismes ķermeņi un mēbeles. Tā ir vesela koka motīvu enciklopēdija. Telpās redzamas gan pamatīgas kolonnas no cilindriskiem stumbriem, gan baļķi no līmētām brusām un sarežģīti trīsdimensiju strukturālie ornamenti. Koks, pretēji gludajam akmenim, pakļaujas plastiskai apstrādei, no tā var veidot visneparastākos ornamentus un zīmes. Taču šeit arhitektūras salīdzināšana ar sastingušu mūziku nav vietā, jo te tā iziet no parasta statikas un dinamikas pretnostatījuma rāmjiem. Ēkās redzama spēles stihija – kā ieceres un izpildījuma meistarības vienotība. Šajā muižas tapšanas kontekstā jārunā arī par iespējām un prasmi strādāt ar dārgiem un ekskluzīviem materiāliem, kā arī projektēšanu un tehnoloģijām. Arī šī iemesla dēļ Klauģu muiža tik ļoti atšķiras no citiem līdzīga mēroga objektiem Latvijā – muižas interjerā izmantotie priekšmeti un mēbeles, ne tikai apdare ir pilnībā unikāli.
Viesu mājā pēc saimnieces lūguma izveidota īpaša izstāžu telpa, jo Avenu ģimenei pieder izcila pagājušā gadsimta pirmās puses latviešu porcelāna kolekcija. Tās ekspozīcijai rasts īpašs risinājums, lai sniegtu iespēju to apskatīt arī interesentiem no malas, kā tas pieņemts daudzās Eiropas valstu muižās un pilīs.
Atgriežoties pie latvju rakstiem, jāpiemin, ka tie izmantoti arī ainavā, piemēram, apkārt mājai izveidots savdabīgs ornamentāls nožogojums kā josta, kas ietiecas mežā un tur pazūd. Interesanti, ka ainavā nav notikusi nekāda iejaukšanās, ainavu arhitekti šeit nav strādājuši un veidojuši savu labiekārtojuma redzējumu, uz to uzstājis arhitekts, un saimniece viņam piekritusi. Labiekārtojums skar vien funkcionālās takas muižas teritorijā. Vienīgais turīgu īpašnieku pienesums ir nepieciešamais helikoptera laukums, kas ļauj saimniekiem ērti ceļot uz savu īpašumu.
Klauģu muiža kļuvusi par ikonu, kas apvieno telpas un laika, pagātnes un nākotnes, dzīves un nāves, ģimenes, dzimtas un cilvēces jēdzienu. Mājas simbolika sniedz vēl vienu apgrieztās perspektīvas variantu, kad māja ir patriarhālas ģimenes pavards visās šī jēdziena nozīmēs.
Mēs varam būt ārkārtīgi lepni, ka mums ir šāda arhitektūra, kas tik cieņpilni attiecas pret apkārtējo vidi un lokālo identitāti. Latvijas dizaina kods atspoguļojas katrā Klauģu muižas elementā, eleganti un ļoti laikmetīgi lietojot gadsimtiem iecienīto tautas būvmateriālu – koku. Muižas saimnieki, Pjotrs un viņa bērni, stāsta, ka šī māja atspoguļo Jeļenas attieksmi pret dzīvi, māte izveidojusi īstenu arhitektūras un interjera šedevru, tomēr svarīgākais ir tas, ka šeit viņi jūtas pa īstam mājās, tā ir silta un mājīga, te ir labi viņiem un, cerams, būs labi arī viņu mazbērniem.
