Saskaņa ar dabu šobrīd ir tik aktuālā kā vēl nekad. Šis ir svarīgs aspekts gan no arhitektūrā un dizainā lietoto materiālu ilgtspējas viedokļa, gan filosofiskā līmenī. “House in the landscape” ir piemērs, kā, nostādot cilvēku un viņa radīto vidi līdzvērtīgā dialogā ar dabu, nevis padarot tos pārākus, ir iespējams radīt harmonisku, ainavisku mājvietu arī vietā, kur pirms tam nav bijusi izteiksmīga ainava, ar ko strādāt.
Krievijas arhitektu biroja Niko Architect projekts “House in the landscape” ir organiska, un vienlaikus futūristiska dzīvesvieta, kas ir integrēta mākslīgi radītā ainavā, ciematā ārpus Maskavas. Niko Architects radītās koncepcijas pamatā ir ēkas un tās apkārtējās vides organiska sapludināšana vienā veselumā, kā arī loģiska pāreja no vienas zonas citā. Mājas telpiskais koncepts ir radīts no ārpuses uz iekšpusi, zināmā mērā pretnostatot to populārajam modernisma lozungam “Forma seko funkcijai”. Ēkas fasāde risināta plūstošās līnijās, izvairoties no taisniem leņķiem un kopumā radot izteikti organisku iespaidu. Šķietami neskartie dabas elementi kalpo par unikālu dekoratīvu apdari izsmalcinātām arhitektūras formām.
Ainavas un ēkas savstarpējo nepārtraukto mijiedarbību pasvītro apzaļumotā jumta zona, uz kuras ierīkots dārzs, kā arī mākslīgi radītais zemesgabala reljefs, kurā ēkas apjoms ir integrēts kā dabisks ainavas turpinājums. Līdzīgi kā dzīvā organismā, katrs projekta elements ir labi līdzsvarots un savienots ar kopējo veselumu.
Projekta autori ēkas interjeru ir organizējuši tā, lai dzīves telpā radītu mākslas galerijas sajūtu. Ēka ir kā fons mākslas objektiem, līdztekus tiem, mākslas objekta līmenī paceļot arī mēbeles. Mākslas priekšmeti darbojas arī kā sava veida vietzīmes interjerā, telpā iezīmējot kustības plūsmu. Dzīvojamā telpa ir sadalīta trīs zonās: virtuve un ēdamistaba, atvērta tipa atpūtas zona ar kamīnu un kafijas stūrītis. Virtuve ir vizuāli atdalīta no galvenās dzīvojamās zonas ar starpsienas palīdzību. Sienā esošais apaļais caurums veicina nepārtrauktu dialogu starp zonām un akcentē klasisko japāņu kultūras simboliku.
Apgaismojuma scenārijs ir ne tikai funkcionāls, bet kalpo arī kā pašvērtīga organisko arhitektūras formu sastāvdaļa, uzsverot ēkas aprises. Svarīga loma ir gan interjerā izvietotajiem riņķveida gaismekļiem, kas rada māksliniecisku gaismēnu spēli, gan lielajiem panorāmas logiem. Saules gaismas pārpilnība, dabisko materiālu lietojums interjerā, kā arī dekoratīvo elementu un mēbeļu pludlīnijas kopā rada iespaidu par interjera un ārtelpas harmonisku sasaisti.
Izvēloties būvēt ēku vietā, kur nav nekā, vizuālo risinājumu iespējas ir neierobežotas. Arhitektu birojs Niko architect gan pārnestā nozīmē, gan burtiski ir domājuši “ārpus kastes”, radot ne tikai ēku dzīvošanai bet izteikti ainavisku kompozīciju, kam ir pievienotā vērtība arī plašākā kontekstā.
