Pētot radošā profesionāļa DNS, izdevums INTERIOR sarunājās ar arhitektu biroja MARK Arhitekti galveno arhitektu Alekseju Birjukovu. Aleksejs ir arī vieslektors Latvijas Mākslas akadēmijā, Funkcinālā dizaina apakšnozarē. Sarunā pievērsāmies arī Dantes loku struktūrai, aprakstot trīs tematiskos lokus: arhitekta izglītību, arhitektūras teoriju un šīs profesijas praktisko pusi.
IZGLĪTĪBA
Kā jūs izvēlējāties, kur mācīties? Un kas ietekmēja jūsu izvēli?
Es sāku studēt 1995. gadā, un tolaik Rīgā tehnisko augstskolu izvēle nemaz nebija tik plaša. Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultāte bija vienīgais variants. Vēlāk, kad es jau beidzu studijas, bija iespēja doties uz Holandi, lai turpinātu izglītošanos tur. Taču tieši tajā laikā Latvijā sāka uzņemt apgriezienus būvniecības bums, un es nolēmu pievērsties praktiskās pieredzes uzkrāšanai. Un to nenožēloju.
Arhitekts – tā ir reglamentēta profesija. Lai sāktu jebko patstāvīgi projektēt, ir nepieciešams vismaz augstskolas diploms un licence. Ar parastiem kursiem un pašmācību nepietiek. Un arī ar talantu vien ir par maz. Tā ir noteicis likumdevējs.
Kā jūs vērtējat arhitektu izglītību ārvalstīs?
No Latvijas, kur cenšas iedod kopējo bāzi, ārvalstīs iegūstamā izglītība atšķiras ar savu konkrēto ievirzi. Piemēram, Dānijā paralēli pastāv mākslinieciskais virziens, tehniskais virziens un projektu vadība. Tur daudz precīzāk un padziļinātāk gatavo speciālistus noteiktam darba procesa posmam. Un, manuprāt, tas nav slikti. Vismaz mēs pēdējā laikā cenšamies veidot mūsu biroja komandu tieši pēc šāda principa – no šauras specializācijas arhitektiem. Iznāk sava veida radošais konveijers, kur sākotnējā ideja kā pa kāpnēm tiek secīgi virzīta caur dažādiem ražošanas procesa posmiem un nodota rūpīgai izstrādei atsevišķiem cilvēkiem.
TEORIJA
Kas ir arhitektūra, un kādiem mērķiem tā kalpo?
Arhitektūra ir sociokultūras un politekonomisko procesu, kā arī tehnisko sasniegumu manifestācija sabiedrībā. Šis fakts nosaka stilu un virzienu maiņas ritmu, mainoties laikmetiem. Ideālā gadījumā arhitektūrai, balstoties uz visu mūsdienu sasniegumu slāņa, ir jāsper solis nākotnes virzienā, sūtot pasaulei jaunu vēstījumu, nosakot jaunu filozofiju, domāšanas un eksistences veidu.
Kas ir šedevrs, un kā tādu uzbūvēt?
Šedevrs ir daudzu dažādu faktoru veiksmīga sakritība – ģēnija, darba mīlestības, pareizā pasūtītāja un labvēlīgu darba apstākļu. Ir svarīgi arī, kas tiek būvēts. Tam ir jābūt sabiedriski nozīmīgam objektam, kas spēj maksimāli uzsūkt sevī attiecīgā laika, cilvēku un notikumu enerģētiku. Un, ja nu pavisam banāli, tad šedevrs tiek būvēts tam, lai tas izdzīvotu un iegūtu savu statusu laiku laikos, tādēļ jābūvē no izturīgiem materiāliem.
Paanalizējot būvniecības šedevru vēsturi, redzam, ka lielākā daļa no tiem ir kulta celtnes: baznīcas, katedrāles, tempļi. Mūsdienās arhitektūras cerību un gaidu vektors ir pārvietojies sabiedrisko un kultūras būvju virzienā. Tas ir saistīts ar sabiedrības sekularizāciju. Spilgts piemērs tam ir Hamburgas Filharmonijas ēka, kura tika būvēta desmit gadus, no 2007. gada, un kuras izmaksas šajā laikā palielinājās desmitkārtīgi – no 80 līdz 800 miljoniem eiro.
Ģēnijs strādā mūžībai, bet labs profesionālis – pasūtītājam. Un ļoti reti paveicas tā, ka šīs taisnes krustojas.
Vai ir kāda celtne, kas ir sagriezusi kājām gaisā jūsu apziņu?
Roma ar visu tās arhitektūru un Panteons tajā skaitā. Un ir grūti izskaidrot, kāpēc. Jo gan kupolus ir nācies redzēt lielākus, gan ailas platākas. Iespējams, ka te nostrādā kaut kāda ezotērika. Vai arī tas vienkārši ir tik labi uztaisīts, un tu nesaproti, kā tas ir un kāpēc tu, atrazdamies iekšpusē, sajūti to, ko tu sajūti.
No mūsdienīgākām celtnēm tas ir Fostera gurķis Londonā (debesskrāpis Mary Axe, Londonā, ko projektējis arhitekts Normans Fosters, – autores piezīme). Tajā ir skaists itin viss – sākot no zīmīgās formas un beidzot ar fantastiski izstrādātajām detaļām.
PRAKSE
Kāds, jūsuprāt, ir ideāls pasūtītājs?
Arhitektam un pasūtītājam ideālā gadījumā jābūt vienādiem priekšstatiem par to, kas ir skaists. Jebkura projekta pamatā ir jābūt apzinātai izvēlei, nevis cenu aptaujai, kā tas bieži mēdz būt. Pasūtītājam jāuzticas arhitektam, kuram savukārt ir jājūt un jāsaprot, ar kādu klientu viņš strādā, kādas ir prasības un pieļaujamās robežas, tostarp no finanšu viedokļa. Īpaši svarīgi tas ir darbā ar privātiem projektiem.
Jauni arhitekti bieži vien, lai izvairītos no konfliktiem, izlemj iet pasūtītāja pavadā, pilnībā piekrizdami visām viņa prasībām, kas nereti ir netālredzīgas, nesaskan ar kopējo koncepciju un disonē ar to. Iespējams, ka viss izdosies, projekts tiks nodots ekspluatācijā, par to normāli samaksās. Taču ir jāatceras, ka tas ir slidens un kļūmīgs ceļš. Tas ved pie profesionālas personības degradēšanās un nedod nekādu pienesumu autora rokrakstā veidoto projektu krājumā, pēc kura tevi turpmāk meklēs un atpazīs tavi pasūtītāji. Tie pasūtītāji, kuri novērtē tevi kā autoru, nevis vienkārši raugās pēc izdevīgiem izcenojumiem.
Kādu padomu jūs šajā ziņā varat dot jaunajiem speciālistiem?
Sākot sadarbību ar jaunu klientu, pašā darba sākumposmā ir ļoti kārtīgi jāizpēta izejas dati, nosacījumi, prasības, normatīvi un klienta vēlmes. Bet pēc tam – jāapstrādā šī informācija un jārada veidols, visam pāri izvirzot harmonijas un līdzsvara principus. Un katrā posmā jācenšas paskaidrot, kādēļ tieši tā, nevis citādi. Tomēr gadās, ka arī tas nenostrādā un sapratne starp autoru un pasūtītāju tā arī neizveidojas. Tas nozīmē, ka tas nav tavs klients. Šādā gadījumā labāk no pasūtījuma atteikties. Manā praksē ir bijuši daži šādi gadījumi, un ilgtermiņa perspektīvā tie nāk tikai par labu.
Labs arhitekts vienmēr redz projekta kopainu, visā tā elementu veselumā un līdzsvarotā apvienojumā.
Arhitektūra un mākslīgais intelekts: ko jūs domājat par cilvēka aizstāšanu ar datoru?
Es domāju, ka tas ir pilnībā reālistisks notikumu attīstības scenārijs. Pirmkārt, tas attiecas uz izteikti utilitāru būvju projektēšanu, kādu ir vairākums. Kā sacīja viens no maniem vadītājiem, tikai pieciem procentiem no visa, kas tiek būvēts, piemīt kaut kāda pievienotā vērtība no arhitektūras viedokļa. Milzīgs skaits projektējamo kvadrātmetru pamatā ir funkcionāli. Un tam ir jābūt gatavam, sākot strādāt šajā profesijā.
Šodien profesionālajā jomā visur nākas dzirdēt par BIM, kas ir atšifrējams kā Būvju informācijas modelēšana (no angļu valodas Building Information Modeling, – autores piezīme). Ar parametrisku programmu palīdzību BIM vidē no arhitektoniskiem, konstruktīviem, tehnoloģiskiem, ekonomiskiem un citiem parametriem tiek izveidots telpisks informācijas modelis, topošās ēkas precīza virtuālā kopija. Tā ietvaros būvniecības objekts tiek uzlūkots kā vienots veselums, tādēļ viena parametra izmainīšana automātiski izraisa novirzes visās ar to saistītajās lietās, un tas uzreiz atspoguļojas rasējumos, specifikācijās un pat nodošanas grafikā.
Dators spēj bez grūtībām rēķināt un analizēt. Bet kā tad ar šedevra radīšanu, dvēseles ielikšanu, fantāzijas lidojumu? Varbūt tieši tur arī slēpjas cilvēka neaizstājamā loma?
Pirmajā brīdī man uzreiz radās vēlme viennozīmīgi piekrist, ka tieši tā ir tā saliņa, kur paglābties cilvēkam, lai nenoslīktu nākotnes robotizācijas jūrā. Taču iedomājos par Facebook, un viss vairs tik viennozīmīgi nešķiet. Ne tik sen bija publicēti pētījumi par to, ka aktīvos lietotājus, kuri regulāri publicē postus, šī sociālā tīkla algoritmi pazīst daudz labāk nekā viņi paši sevi vai viņu tuvinieki. Facebook skaidri zina, kāda mode jums patīk un kādi ēdieni garšo, var prognozēt uzvedības modeļus un uzminēt intereses un vēlmes. No šī viedokļa jāteic, ka nav nemaz tik grūti uzprojektēt ēku, kas atbilstu noteiktas auditorijas vēlmēm, vajadzībām, kā arī priekšstatiem par harmoniju un skaistumu. Nu, iespējams, tas nebūs šedevrs… Lai gan – kas to var zināt?
Mūsdienu tendence arhitektūrā ir pārdomātība. Ilgāk projektēt un ātrāk, tehnoloģiskāk uzbūvēt.
Kāds būtu jūsu novēlējums jaunajiem arhitektiem?
Rūpīgi izvēlēties darbavietu izglītības turpināšanai. Ir ļoti svarīgi jau pašā sākumā atrast savu darbaudzinātāju. Un vēl – izvēlēties vietu nevis pēc atalgojuma kritērija, bet gan tādēļ, ka tev patīk tā vai cita biroja darba stils, filozofija, projekti. Tas lielā mērā veicina maksimālu radošā potenciāla atraisīšanos.
Kā rokasgrāmatu es ieteiktu Vitrūvija desmit sējumu apcerējumu De architectura. Tieši viņš pirmoreiz vēsturē formulēja arhitektūras uzdevumus, kas būtībā nav mainījušies. Arhitektūrai jābūt izturīgai, lietderīgai un skaistai. Šī pamatprincipa izpratne un ievērošana arī ir atslēga uz panākumiem darbā.
Raksta autore: Beāta Edelšteina