Radošais pievilkšanās spēks

Māsas Gaļina Mizgirjova un Viktorija Javkina nu jau gandrīz divdesmit gadu strādā tandēmā, savā pašu interjera dizaina studijā – Distudija. Taču ceļš uz kopīgu darbu ir bijis sazarots. Turklāt arī pašas māsas ir ļoti dažādas pēc rakstura un pieejas radošajam procesam. Par radniecīgās “gravitācijas” priekšrocībām un trūkumiem, par to, kā diviem pretpoliem izdevies nevis gluži vienkārši pievilkties, bet sekmīgi strādāt kopīga mērķa labad, kā arī par mūsdienu dizaina tendencēm māsas stāsta intervijā žurnālam INTERIOR.

Kā sākās jūsu ceļš dizaina pasaulē?

Gaļina: Mēs augām radošā ģimenē. Mūsu mamma bija konstruktore modelētāja, eksperimentālā ceha vadītāja Rīgas Modēs. Turklāt viņa bija darbaholiķe, perfekcioniste, viņai bija svarīgi visu nevis gluži vienkārši izdarīt līdz galam, bet gan “noslīpēt” līdz ideālam. Šo radošo ideālismu mēs ar Viktoriju esam mantojušas. Tas bija sākotnējais impulss, kas mums galu galā lika izvēlēties radošu darbu. 

Taču mūsu ceļš nebūt nebija ne viegls, ne acīmredzams. Es pēc savas pirmās izglītības esmu žurnāliste. Viktorija, kas jau kopš pašas bērnības lieliski zīmē, ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Pēc tās absolvēšanas Viktorija zināmu laiku un pat diezgan veiksmīgi darbojās kā dizainere modelētāja. Tomēr liktenis bija lēmis citādi un nolēmis mūs nešķirt ne tikai dzīvē, bet arī darbā.  

Viktorija: No deviņdesmito gadu vidus mēs eksperimentālā kārtā sākām kopīgi strādāt ar dizaina projektiem un tā aizrāvāmies, ka 2000. gadā atvērām savu studiju.  

• 

• 

Kā sākas darbs ar jaunu projektu? Vai jūsu pienākumi ir strikti sadalīti?

Gaļina: Jauna projekta ideja rodas kopīgas “ brainstorm” rezultātā. Bet pēc tam mēs sadalāmies. Es risinu organizatoriskos jautājumus, bet Viktorija vairāk ir atbildīga par radošo pusi. Viņa taisa skices. Tas ir roku darbs, mēs tās saucam par skicēm ar dvēseli. Vēlāk šīs skices tiek pārvērstas digitālā formātā jeb 3D vizualizācijās.  Lai gan dzīvojam digitālo tehnoloģiju laikmetā, vēl joprojām mūsu jomā, kā arī daudzās citās radošajās jomās, piemēram, modē, augstu tiek vērtēts roku darbs. Uz papīra fiksēts fantāzijas lidojums, pirmie rūpīgie tēla meklējumi, taustīšanās, idejas noformēšana. 

Vēlāk mēs atkal kopīgi apspriežam gūtos rezultātus. Bez strīdiem neiztiekam, reizēm līdz pat aizsmakumam, līdz asarām aizstāvam katra savas idejas. Ja konsensu neizdodas panākt, atstājam vairākus variantus pasūtītāja izvēlei.

Viktorija: Radiniekiem strādāt kopīgi nekad nav viegli. Atšķirīgi uzskati, abpusēja kritika, plašs emociju spektrs. Tomēr mūsu iekšējā saikne ir tik stipra, ka nemaz nevaram iedomāties, kā būtu strādāt atsevišķi. Atgriežoties pie tā, ko Gaļina teica par radošo procesu, iznāk tā, ka ikviena ideja iziet cauri it kā dubultam mūsu vērtējumu un viedokļu filtram. Un tas vienmēr pozitīvi ietekmē galarezultātu. 

• 

Kā dizaina ideja tiek formulēta un attīstīta? Kādu informāciju, kādus avotus jūs izmantojat? 

Viktorija: Kad mēs mācījāmies un pēc tam sākām darboties savā dizaina studijā, nekādu Pinterest (sociālais tīkls – autora piez.) bildīšu un iespēju ātri saņemt informāciju no meklēšanas sistēmām nebija. Mēs izmantojām grāmatas, albumus, rokasgrāmatas, darbs bija skrupulozs un padziļināts. Arī tagad mēs tikpat rūpīgi strādājam ar avotiem, zīmējam skices, tikai nu jau to visu papildina modernās tehnoloģijas.

Gaļina: Mums laimējās, mums bija ļoti interesanti pasūtītāji, kas spēja šādu darbu pienācīgi novērtēt. Piemēram, viens no mūsu nozīmīgākajiem projektiem – slēgts, tikai biedriem paredzēts klubs Vecrīgā, 12. gadsimta ēkā. Uzdevums – radīt interjeru angļu manierē. Tika nolemts katru stāvu noformēt citādā stilā. Augšējais, ar atpūtas istabu, bija atvēlēts gotikai. Šai istabai tika nopirkts un no Anglijas atvests vēsturisks kamīns. Mēs to restaurējām un noformējām precīzi līdz pat pēdējam sīkumam atbilstoši noteiktajam stilistiskajam ietvaram. Tad nu nācās rakties cauri grāmatām un izstudēt visu sarežģīto gotiskā ornamenta sistēmu! 

• 

Kāds, jūsuprāt, ir veiksmīga projekta noslēpums?

Gaļina: Par 70% dizainera darba veiksme ir atkarīga no psiholoģijas. Tas nozīmē izprast pasūtītāja personību, raksturu, gaumi, ideālus un vērtības. Pēc tam dizainers darbojas kā pavadonis, iemiesojot vai materializējot iecerēto “portretu” ar dizaina līdzekļiem. Interjers tiek veidots ap cilvēku, kuram tas paredzēts. Dizainers nedrīkst spēlēt diktatora audzinātāja lomu, uzspiest to, kas ir “moderns”, “pareizs”, pamācīt cilvēku un iespiest viņu gatavās dekorācijās. Interjera dizaina veidošana ir savstarpējas laušanas, abu pušu – dizainera un pasūtītāja – mācību process. 

Viktorija: Bet dizaineram tomēr jāņem vērā jaunās tehnoloģijas, galvenie interjera attīstības virzieni, tehniskās inovācijas. Es teiktu, ka dizainera uzdevums ir taktiski ievirzīt pasūtītāja gaumi un izvēli pareizā, harmoniskā gultnē.

• 

• 

Ar ko strādāt ir interesantāk – privātu vai sabiedrisku, komerciālu interjeru?

Gaļina: Man nav svarīgi, kas tas ir – komerciāls vai privāts dzīvojamais objekts. Ir interesanti izvirzīt sev neordināru uzdevumu un gūt jaunu, unikālu pieredzi.

Viktorija: Privātmājā rūpīgāk tiek apstrādātas paša pasūtītāja idejas, jācenšas izprast viņa personību. Jāteic, ka vairums klientu pēc savas būtības ir konservatori un reti kad būs gatavi drosmīgiem eksperimentiem. Šis apstāklis, protams, zināmā mērā ierobežo interjera autora fantāzijas lidojumu. Dizains dizaina dēļ šādos gadījumos visdrīzāk neiznāks. Toties sabiedriskā, komerciālā projektā lielāka ir tieši dizainera personiskā brīvība, atradīsies vieta “autora autogrāfam”, plašākas neordināru risinājumu iespējas. Tomēr projektam jābūt komerciāli izdevīgam, jāatbilst speciālām tehniskām un funkcionālām prasībām. Turklāt bieži vien jāiekļaujas ļoti ierobežotos termiņos. Īsts izaicinājums!

• 

Kā jūs vērtējat dizaina attīstību? Kādas galvenās tendences saskatāt? 

Viktorija: Pirmkārt, dizains kļūst arvien tehnoloģiskāks, attīstoties un pilnveidojoties viedajām mājas un dažādu tās elementu vadības sistēmām: sākot ar tīri tehniskām lietām, tādām kā apkure, un beidzot ar gaismas dramaturģijas izstrādi un veselu apgaismojuma ainu režisūru. Otrkārt, joprojām aktuālas ir transformējamas mēbeles un pat veselas telpas, kas savas funkcijas maina pēc vajadzības. Kā tendences var atzīmēt arī spilgtus, drosmīgus, kontrastainus krāsu savienojumus un to, ka ovālo, apaļīgo formu vietā nāk asas, ģeometriski izsvērtas līnijas, savienodamās kvadrātos, trīsstūros, taisnstūros, rombos. Un, visbeidzot, dabisko materiālu un zaļumu prevalēšana interjerā.

Tomēr, neraugoties uz tendencēm, kas bieži vien ir tikai pārejošas parādības, joprojām ir svarīgi radīt tādu telpu, kas izturēs laika pārbaudi, paliks aktuāla uz daudziem gadiem un pastāvīgi raisīs pozitīvas emocijas, tāpat kā, piemēram, laba literatūra. Tā arī ir dizainera meistarība!

•