Slow Life – nost ar kņadu, skriešanu un stresu!

Ideja par lēnu un apzinātu dzīvošanu ir pārņēmusi teju visas dzīves jomas – ēšanu un ceļošanu, pilsētbūvniecību un dizainu, izglītību un audzināšanu, mākslu, modi un skaistumkopšanu. Tādi apziņā iesakņojušies saukļi kā “work hard, play hard” vai aicinājumi gūt no dzīves visu un tūlīt, kā savulaik dziedāja grupa Queen: “I want it all I want it now”, šodien vairs neskan tik vilinoši kā šī gadsimta vētrainajā pirmajā desmitgadē. Tagad šādu attieksmi ir nomainījusi meditatīva pieeja, tieksme pēc līdzsvara un apzinātības. Arvien svarīgāk ir priecāties par vienkāršām lietām un atbrīvoties no steigas. 

Viens no lēnās dzīves (slow life) jeb lēnās kustības (slow movement) filozofijas pamatlicējiem un teorētiķiem ir kanādiešu žurnālists, bestsellera “Bez steigas. Kā pārstāt steigties un sākt dzīvot” autors Karls Onorē (Carl Honoré). Viņš apgalvo, ka ātrums ir kļuvis par sava veida apmātības un nihilisma izpausmi. Jo lēna rīkošanās prasa iegremdēties procesā daudz dziļāk, kas rezultējas ar nepieciešamību iedziļināties sevī, uzdot neērtus jautājumus, meklēt un atrast dziļāku jēgu. Un tas ir krietni grūtāk nekā attiekties pret visu virspusēji, taču sniedz arī lielāku apmierinājumu. Nav jau teikts, ka būtu jādzīvo kā palēninātā filmā. Vienkārši viss ir jādara tik labi, cik vien tas ir iespējams un cik to prasa situācija, izvēloties piemērotu tempu. Abreviatūra SLOW pati par sevi ideāli raksturo kustības pamatprincipus: ilgtspēju (S – sustainable), lokālumu (L – local), organiskumu (O – organic) un veselumu (W – whole). 

SLOW FOOD

Interesanti, ka nu jau visu pasauli iekarojusī lēnās dzīvošanas filozofija savulaik aizsākās ar ēdienu. Tas notika Itālijā – valstī, kurā cilvēki prot baudīt un svinēt dzīvi, cieņpilni attiekties pret laika ritējumu un katru maltīti pārvērst notikumā. 1986. gadā restorānu kritiķis Karlo Petrini nāca klajā ar ideju par leģendāru akciju. Protestējot pret ātrās ēdināšanas restorāna McDonald’s atvēršanu Romā, viņš pie tā durvīm noorganizēja nesteidzīgas un apetīti rosinošas masveida vakariņas itāļu stilā. Neilgi pēc tam, 1989. gadā, izveidojās organizācija, kuras atbalstītāji iestājas par vietējo kulinārijas tradīciju saglabāšanu un nesteidzīgu veselīga, organiska uztura baudīšanu. Par lēnās ēšanas (slow food) kustības simbolu tika izraudzīts gliemezis. Tās piekritēji uzskata, ka ēdiens ir kā katalizators un veido savienojošo posmu starp valstīm, kultūrām un apkārtējo vidi. Šodien emblēma ar gliemezi dažādos tematiskos projektos apvieno miljoniem cilvēku no vairāk nekā 160 valstīm. Tādā veidā jūsu šķīvī nonāk vesela planēta, kas balstās uz trim vaļiem jeb to, ka ēdienam jābūt kvalitatīvam, aromātiskam un veselīgam (good), ražotam ekoloģiski tīrā veidā, bez kaitējuma apkārtējai videi (clean) un pieejamam par godīgu, adekvātu cenu (fair). Modernie restorāni visā pasaulē pievelk gardēžus, liekot uzsvaru uz sezonalitāti, mūsdienu veidolā ietērptām vietējām tradīcijām un bieži vien – arī pašu audzētiem produktiem. Lai varētu labāk orientēties lēnajā gastronomiskajā tūrismā, ir izstrādāta mobilā lietotne Slow Food Planet, kurā var atrast ieteikumus par tuvākajiem restorāniem. 

• 

• 

SLOW LIFE

Nost ar kņadu, skriešanu un stresu! Jācenšas dzīvot lēnāk un izbaudīt katru minūti, jāiemācas mīlēt pat visrutinētāko darbu. Sava veida ideāls, kas raksturo lēno dzīvošanu (slow living), ir neliels, no koka vai citiem ekoloģiskiem materiāliem būvēts namiņš pie dabas, taču atpalikt nevēlas arī pilsētnieki, kas apvienojušies lēno pilsētu (slow cities) kustībā. Tā pastāv kopš 1999. gada, kad tika nodibināta Itālijā kā citta slow, un patlaban tai ir pievienojušās 266 pilsētas un 30 valstis. Tās filozofija ir vērsta uz dzīves tempa palēnināšanu, unikālu vietējo tradīciju, ražotņu, dabas un kultūras saglabāšanu, veselīgu dzīvesveidu un uzturu, aktīvas un plaukstošas pilsētas vides veidošanu. Šādai videi ir raksturīgs sazarots un plašs veloceliņu tīkls, liels skaits sporta laukumu un pastaigām piemērotu skvēru, sabiedriski lietderīgu iniciatīvu īstenošana, daudz gājēju ielu, kafejnīcu, darbnīcu un tirdziņu. Šāda veida pilsētās aktīvu attīstību piedzīvo arī lēnā biznesa (slow business) idejas, kas priekšplānā izvirza nelielus ģimenes uzņēmumus. Tas var būt krodziņš vai viesu nams, kurā klientus nereti sagaida pats saimnieks, dāvājot atnācējam vienreizēju piederības sajūtu. Savukārt iniciatīva lēnā nauda (slow money) ir vērsta uz līdzekļu piesaistīšanu šādiem uzņēmumiem, tādējādi veicinot organisku pieeju ražošanai un lauksaimniecībai. 

Tempa palēnināšana ir jāveic pakāpeniski, īpašu uzmanību pievēršot patēriņa samazināšanai un pareizai resursu sadalei. Nekad nav par vēlu sākt šķirot atkritumus, tērēt mazāk elektrības, nestūķēt ledusskapī no lielveikaliem pārnestus pārtikas kalnus, dodot priekšroku kvalitatīvu produktu iegādei no vietējiem lauksaimniekiem. Lai padarītu dzīvi lēnāku, ir vienkārši jānorobežo darba laiks no atpūtai un ģimenei paredzētā laika, brīvdienās jāorganizē digitālā detoksa kūres un jāatvēl laiks pastaigām un hobijiem. Nekas tā nepalīdz atjaunot līdzsvaru kā lēnā dārzkopība (slow gardening) – radošs dārzkopības veids ar geštaltterapijas un dzenbudisma elementiem.

SLOW DESIGN

Formāli lēnā dizaina (slow design) koncepcija ir radniecīga skandināvu mājīguma filozofijai (dāņu hygge un zviedru lagom). Tā ietver dabīgus materiālus, patīkamas, taktilas virsmas, ērtus tekstilizstrādājumus un nomierinošu krāsu paleti. Taču patiesībā viss ir daudz nopietnāk. Konkrētākas aprises termins lēnais dizains ieguva divtūkstošo gadu sākumā, pateicoties Somijas Ālto universitātes profesoram Alastairam Fuadam-Lukem (Alastair Fuad-Luke). Lēnā dizaina uzdevums ir uzlabot dzīves kvalitāti, un tas akcentē refleksīvu radošo procesu – nevis universālus, bet individuālus un aktualitāti nezaudējošus risinājumus, meistarību un augstvērtīgumu. 

Lai radītu kādu priekšmetu, koncepciju vai risinājumu, ir jāpatērē daudz vairāk laika nekā parasti. Ir nepieciešams veikt rūpīgāku analīzi, visu apdomāt, izpētīt cilvēku uzvedību, ņemt vērā dažādus īslaicīgus faktorus, testēt un pārbaudīt. Priekšroka tiek dota vietējiem materiāliem, ražotājiem, amatniekiem un būvniekiem. Galvenais iedvesmas avots ir reģionālās kultūras unikalitāte. Estētiskās īpašības diktē risinājumu vienkāršība, un negrozāms lēnā dizaina pamatprincips, kas stāv pāri visam, ir ilgtspēja (sustainability) un ekoloģiskums. To papildina pielāgojamība un nodilumizturība, jo laika gaitā labāk ir modificēt esošo priekšmetu, nevis aizstāt to ar jaunu. Praktiskuma un funkcionalitātes ietvaros akcents šādā interjerā tiek likts uz roku darbu, organiskiem materiāliem un dabīgu tekstūru, kas piešķir telpai rustikāli bohēmisku noskaņu un kontrolējamu nepabeigtību. 

SLOW FASHION

Daudziem ir pazīstama sajūta, ko rada spontāni, nepārdomāti pirkumi, kas tiek veikti garastāvokļa uzlabošanai. Dažkārt ir grūti pretoties kārtējās izpārdošanas vilinājumam, un gandrīz ikvienam garderobē ir gan kāds ne reizi neuzvilkts apģērbs, gan lietas, kas novalkājas ātrāk, nekā paredzēts. Tagad dzīšanās pēc sezonalitātes un sekošana jaunām kolekcijām kļūst par pagātni. Lēnās modes (slow fashion) pamatpostulāti ir pirkt mazāk, bet kvalitatīvākas lietas, valkāt ilgāk, izvēlēties vietējo dizaineru darinājumus un mazu zīmolu apģērbus. Šāda pieeja disciplinē: ja ļoti gribas iegādāties jaunu kleitu, ir jāatdod, jāpārdod vai jānodod pārstrādei vecā. Ja kāds apģērbs saplīst, jāķeras pie adatas un diega vai jādodas uz šūšanas darbnīcu. Lai dzīvo lietoto apģērbu tirdzniecības un vintāžas atdzimšana! Lēnās modes pamatā ir apģērbi un aksesuāri, kas izgatavoti no kvalitatīviem, pārstrādātiem materiāliem. Pat tāds masu modes gigants kā H&M regulāri piedāvā ierobežotā daudzumā šāda veida kolekcijas. 

SLOW BEAUTY

Lēnais skaistums (slow beauty) pamatā nozīmē veselīgu dzīvesveidu un atteikšanos no mākslīgiem efektiem, ātrajām skaistuma injekcijām, kā arī nopietnākām invazīvām procedūrām. Lēnās novecošanas (slow aging) koncepcija atļauj novecot dabīgi un skaisti, iecietīgi uzsmaidot tiem, kuri izvēlas izmisīgu dzīšanos pēc mūžīgās jaunības eliksīra. Šeit svarīga nozīme ir rūpēm par ekoloģiju, kas izpaužas gan kā kosmētisko līdzekļu sastāva ierobežojumi, gan kā iepakojuma pārstrāde. Pēc iepazīšanās ar satriecošajiem statistikas datiem par iepakojuma ražošanas apjomiem un pasaules okeānā nonākušajām plastmasas tonnām pat vislielākie skeptiķi aizdomāsies par iespēju izvēlēties zīmolu ar ekoloģisku filozofiju. Gan iekšējā, gan ārējā skaistuma uzturēšana līdzinās nopietnam, taču mīļam darbam, kur prieku sagādā tieši process. Lēnais skaistums ir kā rituāls, kas ļauj atvēlēt laiku sev, paslēpties no kņadas. Nekas tik labi neļauj izjust brīdi šeit un tagad kā lēnas un nomierinošas fiziskās aktivitātes – pilates, joga un elpošanas vingrinājumi, kas palīdz rast harmoniju starp prātu ķermeni. 

SLOW TRAVEL

Lēnā ceļošana (slow travel) ir kā pretinde, kas atbrīvo no trauksmaina skrējiena pa slaveniem apskates objektiem, aizstājot to ar pārdomātāku, lokālāku pieredzi vai intīmu kultūras pārdzīvojumu. To var iegūt, vismaz uz dažām dienām iekļaujoties vietējo iedzīvotāju sadzīvē un ieradumos. Starp citu, tieši šādi ceļoja lēdijas un džentlmeņi 19. gadsimtā. Tālaika transporta tehniskās iespējas vienkārši nav salīdzināmas ar mūsdienu priekšstatiem par laiku un ātrumu. Aizpagājušajā gadsimtā Parīzē tik populārais lielpilsētas dīkdieņa tipāžs šodien atkal ir kļuvis aktuāls. Šādu laika pavadīšanas stilu vainago atpūta uz terases, malkojot vīnu un vērojot garāmgājējus, un nesteidzīgas pastaigas bez konkrēta maršruta. Jo labākais veids, kā iepazīt pilsētu, ir tajā mazliet apmaldīties. Apcerīgs un vērotkārs ceļotājs neapmetīsies tipveida viesnīcā, bet dos priekšroku dzīvokļa izvēlei platformā Airbnb vai Сouchsurfing vai uz nedēļu noīrēs māju vietējā ciematiņā, nevis mainīs apmešanās vietu ik pēc divām dienām. Viņš centīsies iejusties vietējā ikdienā, apmeklējot tirgu vai mazus veikaliņus, sveicināsies ar vietējiem, apgūs dažas frāzes attiecīgajā svešvalodā un izmantos tās, gatavos ēdienu mājās un pārvietosies ar velosipēdu vai automašīnu pa lauku ceļiem, nevis šosejām.

SLOW ART

Lēnā māksla (slow art) ir kustība, kas mudina galeriju un muzeju apmeklētājus netiekties pēc arvien lielāka redzēto ekspozīciju skaita, bet veltīt vairāk laika to apskatei un padziļinātai iepazīšanai – baudīt mākslu nesteidzīgi, izjust redzēto un mācīties analizēt, nevis pārpludināt Instagram ar steigā uzņemtiem eksponātu fotoattēliem. Arī muzeji bieži organizē ekskursijas, kas veltītas konkrētam māksliniekam vai pat tikai vienam darbam. Vēl kāda nozīmīga lēnās ceļošanas sastāvdaļa ir tikpat lēnā fotografēšana (slow photography). Pavaicājiet sev, cik bieži jūs ar viedtālruni uzņemat vairākus attēlus, kas gandrīz neatšķiras cits no cita… Lēnās fotografēšanas ideoloģe norvēģu fotogrāfe Juhanne Seinesa Svensena (Johanne Seines Svendsen) uzsver, cik svarīgi ir rūpīgi izvēlēties vietu un sižetu. Pirms knipsēt visu pēc kārtas, ir jāiemācās iztēlē nofotografēt objektu ar acīm, lai tas paliktu cilvēka atmiņā, nevis viedtālrunī. 

Kaut arī pasaule ap mums attīstās kosmiskā ātrumā, nav jākrīt panikā un jābaidās kaut ko palaist garām. Samierināšanās ar to, ka nav iespējams aptvert neaptveramo, jau pati par sevi rada lielu atvieglojumu. Daudz interesantāk un lietderīgāk ir vērot procesus, vismaz paretam pārejot uz filozofiska nesteidzīguma režīmu. Pamēģināt pietuvoties jebkādiem procesiem mazākā ātrumā un ielūkoties tajos dziļāk. Atļaut sev padarīt mazāk, bet kvalitatīvāk, un pats galvenais – izbaudīt katru minūti.